Viņi mēģināja ielauzties datorā un izlasīt Grāmatu, bet neparko nevarēja uzminēt to aizsardzības paroli, kas nebija nekas cits, kā vēl nevienai svešai ausij neminētais Bubastes vārds. Viņi spīdzināja pat maziņo, visu laiku sienāža balsī čirkstošo Pieradinātājas tālruni. Viss veltīgi. Viņi sacēla vājprātīgu jucekli, kurā iespējams pēdas tikai pazaudēt, nevis atrast. Uz galdiņa, kurā savas līnijas ievilkusi arī Bastetes ķepa, joprojām gulēja Taro kāršu kava. Pēc Zaudētās nāves neviens tai tā arī nebija pieskāries. Vajadzēja tikai šīs Gudrības bildītes, kuru slepenie simboli, tāpat kā pati Bastete, atceļojuši no Senās Ēģiptes, salikt piecās rindās. Un būtu iegūta atbilde, kas pasludinājis Pieradinātājai spriedumu, bet kas to izpildījis.
Katrs svešais divkājainis Basteti centās pierunāt, lai viņa apēdot vismaz kumosiņu. Viens viņai piedāvāja pat šķiņķi no savas sviestmaizes, bet kaķene no visa atteicās. Viņa gavēja, jo tā gribēja remdināt zem griestiem plīvojošo Pieradinātāju. Tāpat kā dzīvo, arī mirušo - kurš cits viņu pažēlos, ja tā nebūs kaķe? Mirušajam visgrūtāk izturēt trīs pirmās jaunā iemītnieka dienas un naktis. Visu šo laiku Bastete nepieskarsies nekādam ēdienam un savu sārto mēlīti nesamitrinās ne ar pilientiņu ūdens. Lai gan, patiesību sakot, kaķi varētu dzīvot, nekad neēzdami rupjo, cilvēka piedāvāto barību un pārtikt tikai no astrāļiem, elementāļiem un smalko lietu enerģijas. Bet, tā kā cilvēku pasaulē, kurā iefiltrējusies kaķu civilizācija, visu pamato ar tiesībām un pienākumiem, atliek tikai samierināties.
Dažs labs kaķa Piesavinātājs domā, ka viņam ir tiesības savu dzīvnieku paijāt, ķircināt, murdzīt, vilkt aiz astes un pat maigi spīdzināt, līdz ar to uzņemoties tiesības viņam sagādāt pārtiku. Pie ēdamā kaķi metas tikai tāpēc, ka laušanās pie siles ir cilvēka esības pamatlikums. Ikdienas sīkumos Bastete savu atzītas, nobriedušas un senas dvēseles pārākumu nevēlējās izrādīt. Ar cilvēkiem viņa rotaļājās kā ar bērniem, pārpilna žēlīgas piedošanas saviem muļķākajiem brāļiem un māsām.
Cilvēkiem raksturīgs stipras gribas trūkums. Viņi nespēj dzīvot citādi, kā tikai tad, ja izdomātajam kliņģerim viņus dzen pakaļ ar pātagu. Tāpēc pret divkājainajiem jāizturas mīlīgi, smalkjūtīgi, aizbildnieciski un viņi nepārtraukti jāvelk ārā no bezcerīgām situācijām. Pielāgodama unikālās kaķiskās draudzēšanās metodes, Bastete savā ilgajā eksistencē pagājušajās dzīvēs ne vienu vien nodzērušos, visā vīlušos un pašnāvībai nobriedušu nelaimes putnu izglābusi. Kaķene padarījusi gaišākas arī Piesavinātājas skumjas, aizpildījusi Piesavinātājas esības spraugas, pa kurām pūtuši aukstie vientulības caurvēji, un atgriezusi līdzsvaru sievietes dvēselei, kura sazvēlusies kā grimstošs kuģis. Tomēr tas, kas beigu beigās noticis, vairs nebija atkarīgs no Bubastes gribas.
Bastete atdzimusi par kaķi vismaz jau trīs gadu tūkstošus kopš Ramzesa laikiem Ēģiptē. Pēc savas kārtējās nāves, nostājusies Lielās tiesas priekšā, parasti viņa izvēlējusies to pašu kaķes iemiesojumu. Pat spēdama viņa nebūtu kārojusi kļūt par cilvēku. Viņu nekārdināja spēja smieties, ja varēja mīklaini smaidīt, viņa nekāroja pārdzīvot nevajadzīgas emocijas - par kaitīgām tās nosaucis pat Buda, kas svētajos rakstos saukts godpilnajā kaķu dzimtas epitetā par Lauvu, un nesapņoja izteikties vārdos. Nesalīdzināmi vairāk viņa mēdza pasacīt ar murrāšanu un ņaudēšanu. Lakoniska ieņaudēšanās izteikusi pieredzes un apjēgsmes bagātību, kuru cilvēki slīcina jēdzienos un vārdos, vārdos, vārdos.
(Turpinājums 27. septembra numurā)