Skolā Dublinā skolotāji cenšoties viņa vārdu pareizi izrunāt, bet Jurģa īru draugi un paziņas vairs ne - sauc viņu tikai iesaukā par Lil' man (mazais vīrs - no angļu valodas). Jurģis atstāj ļoti īrisku iespaidu, un reizēm pat īru vienaudži, viņu noturot par vietējo. «Vainīga» ir nevis vietējo maniere, kādā viņš nēsā skolas formu, - krekla apakšmala pavirši stiepjas laukā no džempera -, bet gan tieši izruna un slengs, ko viņš pārņēmis no kādreizējiem paziņām nakeriem, kā dēvē vietējos «ielu bērnus», kuru sapnis ir būt huligāniem. «Tāda nepareizā angļu valoda,» pasmaida Jurģis. Ar viņu eju pa vienveidīgo dzīvojamo divstāvu māju rajonu, kur Jurģis jūtas kā savējais. Vienuviet norāda - tur gan labāk tālāk neiet, tur nav droši. Viņš ar to domā potenciālu nakeru kompāniju satikšanu. Kad Jurģim bija 12, viņš nejauši iepazinies ar kādu no nakeriem, neko iepriekš daudz par viņiem nezinādams. Drīzumā atklājis, ka šī kompānija slikti izsakās par iebraucējiem, pārvietojas lielos baros un mīl dedzināt miskastes. Jurģis sapratis, ka nav pa ceļam, tāpēc atdalījies. No citiem nakeriem arī viņa ģimenei pienākusi dzīva «dāvana» - Jorkšīras terjera kucēns, kuru pavisam izģindušu kādi citi nakeri izmetuši ārā pa pavērtu braucošas mašīnas logu un pametuši uz ielas ar salauztu kāju. Jurģa vecāki viņu atveseļojuši. Jurģis saka - vēl ļaunāka kompānija ir tā sauktie traveleri, kas ir ne tikai huligāni, bet, bruņojušies ar dunčiem, mēdz aplaupīt garāmgājējus. Arī Jurģim reiz viņi noņēmuši telefonu, un tovakar, kad pēc 15 minūtēm uzbruka nakeru bars, nebija ko dot, viņš nosmejas.
Tiesa, Īrijā Jurģim nu ir arī vairāki labi draugi, piemēram, lietuvieši, klasē mācās dažādu tautību pārstāvji, arī divas meitenes no Daugavpils. Viņam ir arī draugi no Īrijas latviešu kopienas. Ģimenē visi runā tikai latviski un latviski arī domājot. Meitene gan Jurģim esot īriete. Jautāju, kāpēc šis Lil' man, kurš, šķiet, labi iepazinis Īrijas vidi, vēlas doties Latvijas virzienā, kā Dienu sarunās jau iepriekš bija informējuši viņa vecāki. Jurģis atbild: man tiešām ļoti patīk Latvija, daudz labāk nekā Īrija. Pēdējās divās vasarās viņš viens pats, tiesa, vecāsmātes attālinātā uzraudzībā, pa mēnesim dzīvojis Latvijā, Aizputē. «Ko darīju? Visu iespējamo, ko var paspēt, to arī darīju - pēc iespējas vairāk zaļumos, ūdenī, nu visu, ko vien var,» atzīst Jurģis. Ticies ar saviem Latvijas draugiem, radiniekiem un reizi dienā devies pie vecāsmātes arī atrādīties, kā sarunāts bija ar vecākiem. Jurģa mamma Ilze Barkus saka: «Es zinu, ka Jurģis jau atkal skaita dienas, kad varēs braukt vasarā uz Latviju. Viņš ļoti mīl Latviju.»
Jurģis zina - ja neskaita huligānu grupas, Īrijā vairākums cilvēku uz ielas izturas draudzīgāk nekā Latvijā, piemēram, allaž sasveicinās uz ielas, ja kāds kādu pagrūž, katrs cenšas atvainoties pirmais. «Pamanīju - pagājušajā vasarā Latvijā vēl laukos cilvēki sveicināja, šogad vairs nesveicinās,» teic Jurģis, tomēr uzsver: «Man Latvijā ir ļoti tuvi draugi un ģimene.» Viņš apzinoties, ka mazāk varēs ko atļauties iegādāties nekā šobrīd Īrijā, taču Jurģis domā, ka gan jau pieradīšot. «Nu pēdējā vasarā es arī dzīvoju, kad viens pats, bija nauda, bija jādomā, kā iztikt, kā plānot. Bet man Latvijā tiešām daudz labāk,» saka Jurģis. Patlaban Jurģis mācās skolā Dublinā 11. klasē, nākamgad skola būs jābeidz. Ko darīs tālāk un kur studēs - Latvijā vai Īrijā -, Jurģis vēl nav izlēmis. «Es nezinu, kur es mācīšos, bet atpakaļ uz Latviju es obligāti braukšu, jo tur es jūtos vairāk nekā mājās,» atzīst Jurģis.