Pagājuši 40 gadi. Mēs sēžam franču konditorejā Jēkaba ielā, un Aivars atzīstas: «Popularitāti ieguvu, bet man tā nepatīk, nekad neesmu to izmantojis. Pēc sava rakstura laikam nederu aktiera profesijai, jo nav bijusi vēlēšanās izsisties par katru cenu. Taču Cepli atceras. Viegli iedzēruši bomži joprojām nāk klāt un prasa naudiņu.» Siliņam oktobrī būs 65 gadi, un viņš saka: «Nevaru teikt, ka man būtu neinteresanti dzīvot.»
Grēka līcis iedvesmo
Atceros Dailes teātra 4. studijas audzēkņa Aivara kursa biedra Pētera Liepiņa teikto. Aivars bijis kursa vecākais, ar līdera dotībām. «Viņam padevās viss. Smuks, vieglu galvu uz tekstiem, labs, sirsnīgs cilvēks.» Savukārt dramaturģe Lelde Stumbre teātrī klubā Austrumu robeža Aivaru satika viņa aktiera dzīves pilnbriedā. Lelde priecājas, ka Aivars ir lielisks kolēģis, uz skatuves rada drošības sajūtu un pārliecību - ja kas, viņš izpestīs: «Aivars prot nomierināt, neļauj sapsihoties, ir harmonisks, spēcīgs profesionālis, nav ļoti sabiedrisks, drīzāk atturīgs, līdzsvarots, uz viņu var paļauties kā uz klinti.»
Aktieris nospēlējis daudzas lomas Dailes teātrī, bet īpaši viņam patikusi ielēkšana lomās: «Esmu rekordists šajā ziņā. Uz skatuves mani vienmēr traucējusi pārliecīgā centība, bet ielēkšana lomā ir skaista. Esmu aizvietojis savu teātra krusttēvu Valentīnu Skulmi, arī Hariju Liepiņu, Uldi Vazdiku, citus.»
Teātrī Aivars tagad ir ārštata aktiera statusā. Gauži priecīgs par Kārļa Auškāpa jaunāko iestudējumu izrādi Pirmā grēka līci, kurā nodarbināti seniori aktieri: «Kārlis mūs sapulcināja un lasīja tekstu. Visi bijām pret, arī pats Hānbergs, pēc kura stāsta dramatizējums izveidots, sak, skatītājus neinteresēs pirms 30 gadiem uzrakstītais, un mēs paši arī jau stipri gados, kas uz mums nāks? Norunājām - pastrādāsim, tad jau redzēs, bet pēc paziņojuma par Līci uz visām izsludinātajām izrādēm biļetes kasē momentā pazuda. Atkāpties nevarēja. Tagad arī biļetes izpirktas līdz sezonas beigām. Tas rada gandarījumu. Aktieris dzīvo uz skatuves, un tā tas būs, kamēr vien viņš varēs uz tās uzkāpt.»
Plovs lielā katlā
Kas aizņem ikdienas ritējumu? Aivars uzreiz neatbild, aizdomājas. Pensionāra priekšrocība esot brīvais laiks. «Tagad, ko gribu, to spēlēju, piedalos Austrumu robežas iestudējumos, ziemas saulgriežos jau gadus 20 eju par Ziemassvētku vecīti.» Aivars daudz lasa, galvenokārt literatūru par Latvijas, Krievijas, pasaules vēsturi, arī reliģijas vēsturi. Par pēdējo saka: «Diemžēl 90 procentos karu pamatā bijusi reliģija. Bībele ir viena asiņaina hronika. Pats esmu kristīts un laulājies baznīcā, bet nepiederu nevienai konfesijai. Juris Rubenis arī saka: Dievs un ticība ir katrā cilvēkā pašā.»
Aivars atkal aizdomājas, tad pasmaida: «Man patīk arī gatavot ēst. Maltītes laikā pie galda parasti sēžam septiņi astoņi cilvēki. Ja gatavoju divām dienām, tad uz plīts jāliek lieli katli.» Aivars smeķīgi stāsta par savu kroņa numuru plovu, kas lielajai ģimenei iet pie sirds. Gatavošanas knifus neatklāj, bet uzsver, ka galvenais ir izjūta un garšvielas.
Ģimene liela - Aivaram ir divi dēli, divas meitas, trīs mazbērni, rudenī pasaulē nāks ceturtais. Pie viņiem dzīvo arī sievas Anitas vecāki. Ir ko palauzīt galvu, lai vismaz minimālo iztiku nodrošinātu, veiktu obligātos maksājumus. Sapņotājam un liriķim Aivaram nācās apvienot dzīvi lomās ar realitāti ārpus teātra. Īpaši smagi gājis 90. gadu sākumā. Tad ilgu laiku abi ar Anitu abonentiem iznēsājuši Dienu, mājās pārdošanai šuvuši lupatu lelles. Savā laikā Aivars teātrī veiksmīgi iestudējis izrādes bērniem, viņam patīk psiholoģija. Desmit gadus kādā privātskolā viņš pasniedza aktiera meistarību un atzīst, ka pedagoga darbs ir interesants. Savu laika daļu paņem pienākumi Latvijas Aktieru profesionālajā apvienībā, kur Aivars ievēlēts valdē. Savā teātrī aktieris noskatās visas jaunās izrādes, bet «sieva mani aizved arī uz citiem teātriem». Palaikam iznāk pieskatīt mazbērnus.
Galvenais ir dzīvot
Aivars neslēpj - dažus gadus atpakaļ viņu skārusi nopietna slimība - vēzis. «Pirmajā brīdī bija diezgan smagi, taču paveicās - man nav trakākais variants. Tiku operēts, tikai kaite ik pa pusgadam atjaunojas. Jau bijušas piecas operācijas, šajās dienās būs vēl viena. Jūtos labi, švunka man iekšā ir. Pēc diagnozes apstiprināšanas mani izglāba darbs. Tolaik iestudējām izrādi Austrumu robežā, un apkārt burvīgi cilvēki - Jana Duļevska, Kārlis Anitēns, Lelde Stumbre, Ints Teterovskis -, viņu atbalsts sapurināja mani. Esmu no tiem, kas visu pārdzīvo sevī, bet uz vecumu iet labāk. Samazināju smēķēšanu. Pavisam nevaru atmest. Mēģināju, bet tad vairs nelīdu nevienās biksēs. Paldies dievam, plaušas ir tīras. Tagad dienu sāku ar zāļu sauju un kafijas krūzi, bet cilvēks sarod ar visu.»
Aivars smej - ar Anitu mājās nesēžot. Viņi bieži apceļo Latviju: «Esmu nepraktisks cilvēks - mašīna nekad nav bijusi. Kad sadomājam, autobusā iekšā un dodamies uz kādu pilsētu, izstaigājam to un braucam tālāk. Esam izstaigājuši visu Kurzemi, Latviju apguvuši. Kad maciņš atļauj, dodamies arī tālāk. Reizi gadā aizbraucam uz Vietalvu, kur manu senču saknes. Tur kapusvētkos dažreiz sabrauc pat pāri par 30 radiņiem. Manas dzīves galvenais princips tagad ir: dzīvot - nedarot otram pāri un lai pašam ir labi, interesanti! Apkārt ir daudz skaista un laba.»