Jāsāk taupīt enerģiju
«Cilvēka dzīvē ir periodi, kad noslēdzas sevī,» skaidro Vera Krieviņa. «Vispirms bērnībā - it sevišķi pusaudži. Profesijas apguves laikā, tad darbavietā cilvēks kļūst vairāk atvērts, jo viņam ir nepieciešamība komunicēt, neskatoties uz to, vai pēc dabas ir ekstraverts vai introverts. Bet, aizejot pensijā, pamazām tiek zaudēti tā saucamie obligātie kontakti. Arī dzīves nasta sāk nospiest. Šķiet, problēmām nu vajadzētu būt mazāk, bet tās vairojas un neatrisinātas spiež.»
Introvertie noslēdzas visbiežāk un ar laiku - arvien vairāk. Viņi nelaiž nevienu savā iekšējā pasaulē. Savukārt ekstravertie turpina komunikāciju ar bijušajiem kolēģiem, viņiem ir draudzīgas attiecības ar kaimiņiem. «Tomēr neatkarīgi no rakstura vecumā katrs noslēdzas vairāk,» novērojusi psiholoģe. Bieži vien tā ir aizsardzība. «Jo vecāks paliek, jo vājāks kļūst. Gan fiziski, gan morāli vairs nav tādas enerģijas un spēka, ko atdot citiem. Sirmgalvim tad jākļūst savas enerģijas taupītājam, jādomā, cik daudz var atdot un cik daudz pašam vajadzīgs. Jo neaizsargātāks viņš jūtas, jo vairāk noslēdzas un patur sevi tādā līmenī, lai pats varētu tikt galā ar problēmām un savu dzīvi.»
Taču cilvēkam, kurš atdevis savus labākos gadus, jebkurā gadījumā ļoti vajadzīgs atbalsts un komunikācija ar tiem, kas pret viņu labi izturas. Viņš pats to neprasīs, jo viņam ir savs gods. Un neērti arī. Viņš vairāk gaida no citiem, lai tie citi nāktu pie viņa un būtu atvērti.
Noglaudīt psiholoģiski
Pētījumā par Latvijas represētajiem sirmgalvjiem atklājies, ka vientulība ir ļoti nopietna šo cilvēku problēma. «Viņi ļoti grib, lai būtu klāt tuvs cilvēks - it sevišķi sievietes, kurām miruši vīri vai ģimene šķīrusies un bērni jau pieauguši. Galvenais, ko viņas gribētu - būt ar savu bērnu ģimenēm. Tiesa, kā pieauguši cilvēki viņas saprot, ka jaunajām ģimenēm var traucēt. Tas nospiež, jo veidojas iekšējā pretruna.» Psiholoģe novērojusi: ja šos vientuļos pozitīvi uzrunā - kaut vai pajautājot, kā klājas, pasakot kādu komplimentu, piedāvājot kaut ko aiznest, atnest, tas šiem ļaudīm ir kā psiholoģisks glāsts. «Viņi jūt, ka viņi ir! Ka ir pamanīti, ka tomēr nav gluži vientuļi. Ka ir kāds, kuram nav vienalga, vai šis cilvēks ir dzīvs vai miris,» skaidro psiholoģe. Darbojoties Rīgas Kurzemes rajona Represēto biedrībā, Vera Krieviņa novērojusi, ka vientuļajiem pensijas vecumā ļoti svarīgi, lai viņus uzaicinātu iziet sabiedrībā - uz sapulcēm, izstādēm, piedalīties pulciņos. «Varbūt sākotnēji ar pretestību, bet tomēr viņi nāk. Viņiem tas ir notikums, kas emocionāli piepilda dzīvi. Jo mēs jau spilgtāk atceramies savu dzīvi, kad bijuši kādi emocionāli notikumi, kas atstājuši pēdas.»
Tiesa, cilvēks bieži vien negrib kustēties bez mērķa. «Bet, kad viņu aicina, viņš šim notikumam ļoti gatavojas. Biedrībā redzu - atnāk saposies, nāk ar cienastu vai puķēm. Var redzēt, ka tas viņam ļoti svarīgi un viņš arī grib pateikties par doto iespēju, ka viņu kāds ievērojis un interesējas par viņa dzīvi.» Vera Krieviņa aicina veltīt šiem ļaudīm uzmanību, jo tikai tad viņi jutīsies svarīgi.
No vidējās paaudzes pārstāvja vai sava gadagājuma draugiem sirmgalvis var saņemt visvairāk, tomēr būtiskākā ir uzmanība kā tāda, vai tas būtu mazs bērns vai pieklājīgs, saprotošs jaunietis. Galvenais, lai atrastos kāds, kurš sarunātos. Ar kuru var iegūt jaunu, interesantu informāciju un komunikācija būtu veiksmīga. Sevī noslēgusies sirmgalvja seja vēl nenozīmē augstprātību - tā ir tikai maska un aizsardzība. Silts vārds, pāris sirsnīgi pārmītu teikumu jau to spēs atdzīvināt,» uzmundrina speciāliste.
Par ko pārdzīvo sievietes
Sievietēm no dabas dota attīstītāka spēja sazināties. Nerunīgāki ir vīrieši. Tieši viņus ir svarīgi uzrunāt, un it sevišķi kungi to gaida no sievietēm. Bet kā rīkoties situācijās, kad pensijas vecuma pāris viens otru bremzē - viens grib doties ārā no mājas, otrs ne un nelaiž to pirmo? Kā iekustināt, turklāt lai kāds no pāra netaptu greizsirdīgs? «Krietnos gados sieviete bieži vien jūtas ne tik skaista, ne tik interesanta un to patiesi pārdzīvo - greizsirdība var uzliesmot gan. Vecajai kundzei nepatiks, ja laulātais uzmanību veltīs citai sievietei. Sieva negribēs dalīties. Viņa jūtas tik neaizsargāta, ka bieži vien cenšas kontrolēt savu īpašumu vīra kunga izskatā,» komentē psiholoģe. Viņa novērojusi, ka sievietes pēc 60, 65 gadu vecuma sasniegšanas, it sevišķi, ja savulaik bijušas skaistas, ļoti pārdzīvo vecuma izmaiņas, sievišķības zaudēšanu. Viņām šķiet, ka nevienam nav vajadzīgas, viņas vairs negrib skatīties spogulī, kļūst niknas un nezina, kā dzīvot tālāk. Lai arī, objektīvi raugoties, savos, teiksim 80 gados, atbilstoši savam vecumam izskatās labi. Tas ir vesels problēmu kamols, ko var palīdzēt risināt tuvinieki vai draugi. Piemēram, palīdzot atrast kādu jaunu, skaistu apģērbu, uzdāvinot kādu rotu - tas dod jaunu iedvesmu.
Un vēl - ja vientuļais, nomāktais jūt, ka kādam citam sāp vēl vairāk un viņš tam otram var palīdzēt, arī pašam dzīvot kļūt psiholoģiski vieglāk. «Tas ir viens no ieteikumiem depresijas pacientiem - atrast kādu, kuram klājas vēl sliktāk, un palīdzēt. Redzot, ka palīdzība ir noderējusi, var pārvarēt savu nomāktību un tā pat izveseļoties no depresijas.» iesaka psiholoģe.
Tomēr jebkura cilvēka enerģijas resursi ir ierobežoti, tāpēc jāraugās, cik daudz laika un uzmanības atvēlēt otram. Pat ja šādi var gūt gandarījumu, jāskatās, lai neiztukšotos, jo cilvēka dvēsele nav bezgalīga. Tam, cik atdod, ir jābūt līdzsvarā ar to, cik tiek saņemts.
Raksturīgi, ka, saņemot mīlestību un uzmanību, otrs bieži vien sāk prasīt arvien vairāk. Bet ir skaidri jāzina robežas, cik atdot no savas dvēseles. Uzņemoties atbildību par otru cilvēku, iepriekš vēlams brīdināt, cik daudz laika varēsiet viņam veltīt, pamatojot, ka arī pašam ir sava dzīve un pienākumi, bet tāpēc nepārstāsiet šo cilvēku mīlēt vai interesēties par viņu. «Nereti vecs cilvēks ir egoists, taču robežas jāveido - un to viņš sapratīs. Tikai tas jādara daudz taktiskāk nekā ar maziem bērniem. Protams, mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām, bet robežas palīdzēs.» Un vēl būtiska ir silta attieksme.