Drusku papeldējos
No ceļa līdz upei ir vismaz 15 metru. Tumšajā piektdienas vakarā Dainis tos pieveica ātri. «Pirms skrēju uz upi, novilku virsjaku, izņēmu no tās telefonu, iedevu kolēģim Jānim un teicu, lai zvana glābējiem. Un momentā skrēju.» Puika bija ielūzis ap 10 metru no krasta, tāpēc Dainis uz vēdera slidinājās tuvāk zēnam, pa priekšu stumjot savu jaku. Roberts nevarēja to satvert, jo rokas no aukstuma bija nosalušas līdz stingumam. Ūdenī viņš bija kūļājies teju desmit minūtes. Dainis virzījās tuvāk un sniedza roku. Roberts satvēra, taču noturēties nevarēja. «Tad saķēru viņu aiz pleciem un ielūzu arī pats. Jutu nelielu straumi, tāpēc centos turēties tai pretim. Galvenais gan bija noturēt virs ūdens puisīti.» Savukārt Roberts tobrīd satraucās par to, ka nogrims nošu mape, kas turpat peldēja. Viņa mīļākā cepure jau bija noslīkusi.
Dainis un Roberts ūdenī sabija aptuveni piecas septiņas minūtes. To laikā Dainis domāja kā tikt krastā, jo ar kājām upes dibenu aizsniegt nevarēja. Tā kā upe bija aizsalusi tikai līdz pusei, viņš apsvēra iespēju ar puiku kulties krastā, laužot ledu. Palīdzēt mēģināja arī apkārt sanākušie. Kāds pasvieda jostas somu, taču tas nelīdzēja. «Drīz vien izdzirdēju sirēnas un sapratu, ka esam izglābušies.» Sākotnēji gan ugunsdzēsēji aizbraukuši nepareizajā virzienā, jo kolēģi apjukumā bija pateikuši, ka nelaimes vieta ir pie skolas, nekonkretizējot pie kuras. Netālu no upes ir gan mūzikas skola, gan vidusskola.
Puiku aizveda uz slimnīcu, bet Daini viscaur slapju mājās nogādāja ar policijas automašīnu. Ieraudzījusi Daini, viņa mamma neizpratnē jautāja: «Vai, dēls, kas ta tev noticis?» «Nekas. Papeldējos drusku». Lai sasildītos, viņš iegāja karstā vannā un iedzēra vienu upeņu, vienu aveņu tējas krūzi. Groku nevarēja, jo sēdās pie stūres un brauca pie mīļotās sievietes.
Sagriezt tēju
Tikmēr uz slimnīcu devās Roberta mamma Irina, jo viņu bija sazvanījuši mediķi. Mobilā telefona numuru viņiem pateica Roberts. «Kad viņu ieraudzīju, piespiedu sev cieši klāt,» Irina pasmaida, skatoties uz dēlu. Savukārt vīramātei, Ilgai Udalovai, ejot uz slimnīcu, bijušas divējādas izjūtas: dusmas, ka mazdēls neklausa un vēlme samīļot, jo palicis taču dzīvs. Pēc pāris dienām zeperi no slimnīcas izlaida. «Man bija salaists siltums iekšā,» Roberts paskaidro, kāpēc viņš gulējis pie sistēmas. Pēcāk puika kategoriski atteicies apmeklēt psihologu, tā vietā pajautājot, vai drīzumā atkal varēs iet uz peldēšanu. Nosolījies arī uz ledus vairs nekāpt.
Puika intervijas laikā ir nerunīgs, jo aizsmakusi balss. Klausoties kā pieaugušie stāsta par notikušo, viņš neizrāda ne to, ka justos vai vainīgs vai arī nedaudz lepotos ar savu stiķi. Roberts knibinās ap krūzi un kaut ko štuko. Pēkšņi pajautā omei Ilgai šķēres. «Pārgriezīšu tēju!» viņš paskaidro. Šņarkts - tējas paka uz pusēm. Sanākšot divas un līdz ar to ietaupīšoties nauda. Robertam patīk matemātika, tāpēc viņš rēķina arī sadzīvē. Smalki zina, cik jāmaksā kredīts par automašīnu, cik nopelna tētis Lielbritānijā. Bet kāpēc tā satraucies, ka līdz ar notīm nogrims dienasgrāmata? Kāda laba atzīme bija nopelnīta? «Ne! Tak naudu maksā!» Roberts uz mani nesaprotoši paskatās. Pēcāk viņš esot izgludinājis gan dienasgrāmatas lapas, gan notis un, turpinot pēc tām spēlēt. Gan Roberts, gan gadu vecākais brālis Dāniels spēlē čellu. Tāpat kā mamma.
«Paldies! Atkal?!» Dainis pateicas, kad Ilga uz atvadām viņam dod baltas krizantēmas. Jau reizi taču abas dāmas esot pateikušās ar ziediem. «Jums paldies! Tas ko jūs izdarījāt, ir nenovērtējami un neatmaksājami,» tā Ilga. Zinot, ka līdzās ir tādi cilvēki, uzreiz esot drošāk dzīvot. «Ko nu tur. Ja varu izpalīdzēt, tad daru to. Nakts vidū esmu cēlies palīdzēt. Ja vajag - tad vajag. Kāda runa!» Dainis smaida.