Bija Vecgada vakars, kad, nogurušas no pīrāgu cepšanas, mazgāšanas un mājas kopšanas, secinājām - nē, bez eglītes nevar. Taču aiz loga jau tumšs, turklāt tolaik eglītes ciršana draudēja ar mežsarga sodu un garantēti - vecāku saukšanu uz skolu un pārkāpēju kaunināšanu skolas līnijas priekšā. Tomēr tēva atstātajā saimniecībā sameklējām zāģi, cirvi, striķus, paņēmām līdzi uzticamos suņus un devāmies pāri pļavai uz tuvējo mežiņu. Līdz tam gan bija jāšķērso tilts pāri upītei - uz tā tad arī parasti stāvēja eglīšu cirtēju ķērāji. Bet mums padomā viltība - tā patālāk no tilta eglīti iesiesim striķī un striķi metīsim pāri upei kā laso. Bija mazliet piesalis, uz upes plāns ledus. Domāts - darīts.
Taču - jo dziļāk mežā, jo lielākas bailes. Cirvis, zāģis pa tvērienam, bet mēness tik spocīgi spīd un mežā tāds klusums, kad dzird pat suņus elpojam. Eglīti noskatījām - cik nu tādā mēnessgaismā var redzēt. Kuplu jo kuplu. Bet vajadzēja divas - gan man, gan draudzenei! Tiklīdz vienojāmies, ka šo ņems draudzene, nu tik cirtīsim, pēkšņi suņi sastinga. Un tad - kā lika ļekas vaļā! Kaut kur biezoknī atskanēja brīkšķis. Mēs suņiem pakaļ pat nespiegdamas. Atjēdzāmies jau meža malā, knapi savus četrkājainos sargus panākušas... Izbīlis bija liels. Pie eglītēm tikām. Ne tik smukām, kā cerēts. Pie mazākām, retāku vainagu, bet drošākā vietā augušām. Un arī triks ar laso izdevās.
Taču tās izjūtas - spocīgais mēness, tāda kā Jaungada nakts burvestības klātbūtne gaisā, kā noslēpums, kā maģiskais meža spēks šajā naktī - atmiņā joprojām dzīvas vēl šobaltdien.
Ausma Latgalē