Tomēr diezin vai to varēs iestāstīt tiem cilvēkiem, ap kuru dzīvesvietām plešas padomju laiku blokcirtēm līdzīgās, ekonomisku mērķu vārdā koncentrētās cirsmas, un tiem dabas draugiem, kas savām acīm skatījuši kailcirtes meža upīšu malās, nocirstas un ciršanai sagatavotas dabas daudzveidībai īpaši vērtīgas audzes.
Prasības FSC sertifikāta iegūšanai neietver neko pārdabisku un komerciālam mežam neatbilstošu. Sertifikācijas standarts nebūt neprasa visas sausās koksnes saglabāšanu mežā, kā tas nereti tiek pausts sabiedrībai. Un ne jau darba drošībai neatbilstoši ģērbies strādnieks vai kādi citi sīkumi ir iemesls sertifikāta apturēšanai. Fakti par valsts mežu apsaimniekošanas neatbilstību ilgtspējīgai mežsaimniecībai ir krājušies jau ilgāku laiku, un rezultāts ir likumsakarīgs.
Ne jau tikai FSC sertifikāts paredz saimniekot mežos videi draudzīgi, saudzēt svarīgākās dabas vērtības un ievērot iedzīvotāju intereses. To prasa arī Meža politika, LVM stratēģija un, galu galā, godaprāts. Varbūt arī tas viss ir tikai šķērslis veiksmīgai saimniekošanai? Gribētos tomēr cerēt, ka mūsu valsts mežu apsaimniekotājs darīs visu iespējamo savu kļūdu novēršanai un atgūs gan FSC sertifikātu, gan sabiedrības cieņu.