Una Gavare
Mēs skaitām visam līdzi - kur mēs ejam, ko mēs darīsim. Mums ir arī plusiņu un mīnusiņu saraksti pie sienas, kur ir visādi ikdienas mājas soļa darbiņi. Par nesmukiem vārdiem vai kaut kā neizdarīšanu ir mīnuss. Par katru plusiņu atšķiras summas. Citreiz tie ir 10 santīmi, citreiz 50. Ja meitenes grib sev kabatas naudu, viņām ir iespējas to nopelnīt. Tā ir arī disciplīnas lieta. Taču šie plusiņi un mīnusiņi nav visu laiku. Kad jūtu, ka ar disciplīnu kļūst grūtāk, es ieviešu šo sistēmu. Es nojaušu, ka viņām ir sava naudiņa, arī vecmāmiņas iedod kādu latiņu. Es meitenes sūtu arī uz veikalu, un tādā veidā viņas iegūst dzīvo matemātiku un priekšstatu par to, kas ir dārgs un lēts.
Mārtiņš Bondars
Ekonomistu apvienības 2010 valdes loceklis
Es skatos, kādas ir bērnu sekmes, jo tas ir viņu pamatdarbs. Ja sekmes ir labākas, viņiem ir lielāka kabatas nauda, ja sekmes sliktākas - mazāka. Vecums [kad ieviest šādu sistēmu] puikām ir kādi 16 gadi, meitenēm kādi 14-15 gadi, jo viņas ātrāk attīstās. Es varbūt nesaukšu naudiņas, bet dēlam ir bijuši ļoti plāni mēneši un bijuši labāki. Es biju uztaisījis skalu, un viņš ļoti labi zināja, kādā veidā atzīmes tiek vērtētas. Viņam bijuši semestri, kad bijušas patiešām lieliskas atzīmes, un manai kabatai tas ir. Tagad dēls mācās augstskolā, un tas maina finanšu attiecības, jo tomēr ir studiju maksa, dzīvošanas, ēšanas izdevumi un tā tālāk. Meitām vēl nav tas vecums, kad jāsāk saprast finanšu jautājumus.
Olga Rajecka
Dziedātāja
Es dzīvoju ļoti pieticīgi un mācu arī savam bērnam - to, ko nevar panest, nevajag celt. Tāpēc arī savā laikā neņēmu nekādus kredītus, nebraukāju ar džipiem, jo es zināju, ka nevaru to pavilkt. Par mājasdarbiem bērnam nekad neesmu maksājusi, jo tas ir pats par sevi saprotams. Kad ģimenei kaut ko palīdz un dzīvo kopā, par to nav jāmaksā nauda. Meitai ir jāzina, cik liela ir kabatas nauda, cik lieli rēķini ir par telefonu, jo viņa nevar atļauties ar jebko runāties. Nav arī nekādu ekstru, viss ir normas robežās - ir jāizrēķina, cik nedēļā vajadzīgs pārtikai, transportam. Ja gribi kaut ko papildus, ir jāiet un jāstrādā, patlaban vienīgais darbs ir mācības. Kad pats pelnīsi, tad arī varēsi visu pirkt.
Jānis Zaržeckis
Plastikas ķirurgs
Kabatas naudu bērniem es dodu. Viņi mājās daudz palīdz, bet nevar teikt, ka kabatas nauda ir proporcionāla tam, ko viņi izdara. Taču viņi no sirds strādā ar lielu atdevi, un es no visas sirds arī iedodu kabatas naudu. Kabatas nauda nav iecirsta akmenī - ja darīsi to, dabūsi to - mana lielākā sistēma dzīvē ir nesistēma. Es nekad dzīvē neesmu sastādījis ģimenes budžetu. Es cenšos bērniem mācīt to, ko man iemācīja vecāmamma, - nevajag aizņemties, ir jātērē tikai sava nauda. Finanšu prasmes var iemācīt tikai ģimenē. Ir jāļauj saprast, kā rodas nauda, kā tā pazūd. Bērnam ir jāiemāca naudas tērēšanas ieradumi. Bērni redz, ka es eju uz darbu, lai dabūtu naudu.
Edgars Šīns
Uzņēmējs
Kabatas naudas apmēru ar sekmēm nekad neesmu saistījis. Es domāju, mani bērni saprot, ka no viņiem gaidu ļoti labu sniegumu. Kad sniegums nav tik labs, runāju ar viņiem un cenšos saprast iemeslus. Bet kabatas naudai ir ļoti stingri un cieti limiti, kas nav atkarīgi no atzīmēm. Kamēr viņi izglītojas un gatavojas savai dzīvei, karjerai, es viņus materiāli varu balstīt. To mēs esam izrunājuši. Es viņus gatavoju, lai viņi būtu materiāli patstāvīgi un es būtu atbalsts tikai periodā, kamēr viņi mācās. Es mudinu savus bērnus sekot līdzi, kas notiek publiskajā telpā un kas notiek tirgus attīstības ciklā, kad ir straujš akciju vērtību kāpums un kad ir dramatiski pretēji procesi.