Valts Ozoliņš
Ārstēšanas procesa beigās nereti bērna vecāki kā pateicību par slimnīcas personāla darbu atnes ziedus vai saldumus, kas tiek pieņemti, jo pretējā gadījumā atteikums var radīt dāvanas sniedzējam aizvainojumu, bet vislielāko gandarījumu man sniedz no sirds pateikts «paldies!». Savukārt naudas formā dāvanas netiek pieņemtas.
Andrejs Ērglis
Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs
Varu priecāties, ka sistēma tiek sakārtota tā, ka varu saņemt algā pietiekami lielu samaksu. Skaidrs, ka pacienti mēdz atnest kādu medus burku. Naudu gan es neņemu, bet man arī naudu nenes. Ja runājam par ļoti seniem laikiem, esmu arī žurnālā Playboy intervijā nesen teicis, ka vairs nevaru kļūt par prezidentu - deviņdesmitajos gados ir bijušas arī aploksnes.
Juris Jukonis
Traumatologs
Protams, bēgu kā sātans no krusta! (Smejas.) Nu labi - kurš no puķēm atteiksies? Naudu, protams, es neņemu. Dzīves realitāte ir tāda, kāda tā ir, mums tā lieta nav sakārtota. Mana alga ir 350 latu Rīgas 2. slimnīcā, tāpēc es papildu strādāju arī privātpraksē. Lai varētu savilkt kopā galus.
Valdis Pīrāgs
Endokrinologs
Diez vai kāds ārsts, kurš strādājis Latvijā, var teikt, ka nekad nav ņēmis pateicības. Pats esmu ļoti sen beidzis ņemt pateicības - esmu iekārtojies tā, ka man ir poliklīnikā maksas konsultācijas - visa samaksa iet caur reģistratūru un kasi. Nav nekādu neoficiālu maksājumu. Domāju, ka [šī problēma] nav tādā mērā ārstu vaina, bet pārsvarā nepareizs sabiedrības viedoklis par lietu kārtību.