«Atbrauc uz mājām, paiet pāris dienu, un sākas visādi nesaprotami notikumi - sākumā ar nedzīvām lietām, klētī kubuli samaucas cits citā, uz bēniņiem bērnu šūpulītī lāpstas, grābekļi sasviesti...» Sākumā Aloizijs un Dārta turējuši to visu noslēpumā, neko nevienam nestāstījuši, kauns taču! Tad sākušies brīnumi ar lopiem un cilvēkiem - te govs pēkšņi naktī aizdzīta uz mežu un pie koka piesieta, te dīķa vidū iedzīta. Saimnieki sākuši slēgt ciet pa nakti klēti, kūti, vienalga - vienā rītā ienāk, redz: kūtī savelti milzīgi akmeņi! Neko darīt, jāaicina palīgā kaimiņi. Tad viņi arī uzzināja, kas te notiek. Atnāk puiši, tikai trijatā vien tos akmeņus var izvelt, viens vai divi pat pavelt nevar. Saimnieki nolēmuši aicināt baznīckungu, lai pārsvētī mājas, taču pēc tam viss trakums atsācies vēl negantāk. Kaimiņi sākuši pa nakti dežurēt, lai pašu mājās kas slikts nenotiktu. Sargāt gājis arī Pētera tēvabrālis. Viņš atcerējies, ka vienu nakti puiši sanākuši kopā, sēdējuši, pīpējuši, sākuši jokot, smieties, viens saka: nu, ja es to velnu varētu noķert, tad gan viņam asti ap roku aptītu! Kā viņš tā pasaka, tā paukš, mazs, apaļš caurumiņš loga rūtī parādās, gluži kā ar lodi izšauts.
Tad nolemuši paaicināt kādu augstāku baznīcas personu, toreiz Preiļu Romas katoļu draudzē strādājis pazīstamais dekāns Pēteris Apšinīks. Atbrauc dekāns, sasauc visus kaimiņus, iztaujā, vai varbūt kāds ir ko nolādējis, noskaudis, izpratina, gluži kā pie grēksūdzes. Viņš visā ciemā pārsvētījis mājas, lopus, saimniecības ēkas, tīrumus, tikai tad tā visa spokošanās beigusies. Pēc kāda laika sanākuši pie Lielā Rumpa vīri, sprieduši, kas tas varējis būt, bet saimnieks pēkšņi pateicis - es pats tas biju! Nu ej tu un saproti, kā varēja saimnieks viens pats tik smagus akmeņus ievelt, kāpēc viņš uzņēmās visu vainu uz sevi!
Rumpu vienīgā meita tā arī nav apprecējusies, dzīvojusi viena pati, bez elektrības, mūža galā tika aizvesta uz pansionātu.