Nu vienai no izcilākajām tulkotājām valoddziņa rosinājusi ķerties pie Milleres Elpas šūpolēm/Atemschaukel - sarežģīta romāna, kas ķepīgi biezā, gandrīz vai fiziski sajūtamā poētiskā un, jāatzīst, drūmā tekstā vēsta par kādu eksistenciālu epizodi Rumānijas vāciešu liktenī: kad 1945. gadā Rumānijā nodibinājās «atbrīvotāju» režīms, daudzus politiski neuzticamus rumāņus kā jau uzvarētās Vācijas sabiedrotās, tātad naidnieka valsts pilsoņus deportēja uz PSRS, galvenokārt Ukrainu - likvidēt kara postažu un celt sociālismu. Starp desmitiem tūkstošu izsūtīto t. s. Banatas švābi (vācu minoritāte Rumānijas Banatas reģionā), saprotams, bija padomju varas patvaļas upuru saraksta galvgalī. Milleres māte, arī švābiete, Donbasā novergoja piecus gadus, un arī Elpas šūpoļu galvenais varonis iet šo krusta ceļu. Taču par tulkojumu labāk zinās tā «vaininiece», tādēļ ieinteresēšanai par grāmatu piedāvāšu mazu fragmentu no sarunas ar Silviju Brici.
Kāpēc šī tava izvēle - Herta Millere?
Protams, Herta Millere vispirms mani ieinteresēja kā Nobela prēmijas laureāte. Reizēm ir zināmas šaubas, vai šāds apbalvojums par sasniegumiem literatūrā tiešām ir apbalvojums par sasniegumiem literatūrā, vai balva nav pārāk politizēta. Taču Elpas šūpoles mani pārsteidza tik pamatīgi, kā sen nebija pārsteigusi neviena grāmata. Skepse izgaisa acumirklī, palika tikai apbrīna.
Tomēr vai tev nešķiet, ka viņas prozā ir pārāk daudz tumsas? Visa Milleres literatūra taču veltīta tam, ka cilvēce iet uz galu, ka aizvien vairāk zūd cilvēcība… Es gan esmu lasījis tikai divus (no sešiem) romānus - tagad tevis latviskoto Atemschaukel un Herztier/Sirdszvērs, vēl dažus stāstus, drusku dzeju… Tomēr tas iespaids vieliski būtu aprakstāms vārdiem - Millere kā mušas dzintarā vārdu sveķos kolekcionē šausmas un bēdas.
Arī es nebūt neesmu lasījusi visus Hertas Milleres darbus, taču pietiek ar Elpas šūpolēm, lai rastos patiesa vēlēšanās iepazīt arī pārējos. Par daudz tumsas? Romānā, kurā aprakstīti pazemojuma un izmisuma bezdibeņi, Millere kaut kādā maģiskā veidā ir spējusi tos ietērpt gaišā, trauslā, poētiskā valodā, vietumis tā jau ir dzeja prozā. Vārdi lidinās gaisā, izstarodami gaismu, kurā šie bezdibeņi saredzami vēl skaidrāk, visā savā baisumā. Nekad nebiju lasījusi neko tamlīdzīgu par šādu tematu, turpretī īstas un stīgras tumsas pilnām kara grāmatām esmu bridusi cauri kā nāvei. Bet Elpas šūpoles pat bezcerībā atstāj cerību saglabāt sevī gaišumu. Taču vispār - jā, cilvēce iet uz galu. Tāpēc jāpagūst izlasīt vēl dažas labas grāmatas.
Kā tu raksturotu Milleres stilu?
Kā stilu, kurā sāpes izsāpētas līdz tai robežai, kur izzūd viss liekais, nobirst nost kā smilšu veidne, atstājot perfektu mākslas darbu. Apbrīnojami, ka Herta Millere spējusi tik intīmi un pārliecinoši stāstīt par notikumiem, kurus pati nav piedzīvojusi.
Kā romāna galvenās tēmas es izlasīju, nē, sajutu divas - kas ir taisnīgums, un kas ir bads. Nu, tie uz Donbasa ogļu raktuvēm deportētie vācieši - vai ir taisnīgi, ka viena tauta tā cieš? Un vai bads apēd arī sirdsapziņu?
Pasaulē nekas nav taisnīgi, un pats netaisnīgākais ir tas, ka uzvarētājus netiesā. Zaudētāju taisnība nekad nebūs uzvarētāju taisnība, uzvarētājus godinās vēl septiņos augumos, uzvara allaž tiks izrauta kā trumpis no piedurknes. Savukārt bads mums, paldies Dievam, ir tikai teorētisks jēdziens, un teoretizēt par to es neuzdrošinos. Starp citu, daži zaudē sirdsapziņu arī no pārēšanās.
Par šokējošajām epizodēm, kuru romānā ir daudz, - kaut vai tā, kurā nometnes daktere ar vergu līķu matu kumšķiem aizdrīvē logus, lai nepūš vējš… Kāda ir tava attieksme pret šādu «reālismu»?
Jā, Elpas šūpoles no vāka līdz vākam ir visskaudrākais reālisms, un šādas epizodes ir daļa no tā. Man šķiet, ka tamlīdzīgas detaļas ir tikai otas triepieni milzīgā un satricinošā gleznā - un tās bez šīm detaļām nebūtu. Tieši dzīvās, reljefās detaļas ļauj lasītājam kaut vai daļēji izjust to, ko pārdzīvojuši romāna varoņi, proti, ko pārdzīvojuši miljoniem pavisam reālu cilvēku.
Zināms, ka šo grāmatu Millerei palīdzējis sarakstīt dzejnieks Oskars Pastiors, kurš pats 17 gadu vecumā nokļuva krievu gūstā - arī tajās ogļu raktuvēs. Kā tev šāda divautorība, kur tikai vienam piešķir Nobelu?
Diemžēl Nobela prēmiju literatūrā nepiešķir par pārdzīvoto, to piešķir par pārdzīvotā izpausmi mākslā. Tiem, kas turklāt cietuši nevis no zaudētāja, bet gan no uzvarētāja rokas, lielajā pasaules politikas tingeltangelī jau nedod pat bleķa žetonus.
Bet kāda ir tava privātā attieksme pret to, ka antifašistisku literatūru raksta cilvēks, kura tēvs dienējis vācu SS rindās?
Pirmkārt, mana privātā attieksme pret to ir tāda, ka šī nudien ir katra cilvēka privāta lieta. Otrkārt, pieļauju, ka tā savā ziņā ir arī reakcija uz a priori «nepareizu tēvu». Treškārt, vāciešu attieksme pret Otro pasaules karu un visu, kas ar to saistīts, ir pārlieku delikāts jautājums, lai es mēģinātu to šeit iztirzāt.
Millere pārstāv «minoritāšu literatūru», tagad dzīvo Vācijā, Berlīnē, taču pati atzīst, ka arī tur viņa jūtas kā minoritāte. Zināms ir viņas 1997. gada politiskais žests - demonstratīva izstāšanās no Vācijas PEN kluba, kad tajā iestājās bijušās VDR PEN aktīvisti, kurus viņa uzskatīja par slepenpolicijas Stasi aģentiem. Viņai vispār šerps raksturs - nu kaut vai biežā atteikšanās runāt ar žurnālistiem. Bet vai Hertai Millerei ir sava balss lielajā mūsdienu vācu literatūrā? Kāda tā ir?
Man šķiet, balsu koris vācu literatūrā ir tik varens un kupls, ka par solistiem kļūst tikai daži - un lielākoties uz neilgu laiku. Katrā ziņā Herta Millere, kurai neapstrīdami ir sava unikāla balss, šobrīd pelnīti kļuvusi par solisti, tas ir daudz, un tas ir cienījami.
Atļauj nobeigt uz profesionālas nots, kas skar tavu arodu, - no cik valodām vari garantēt savu tulkojumu kvalitāti? Vai tev ir pašai kāds «rādītājs», pēc kura mērīt tulkoto literatūru? Kāds?
Valodas, no kurām tulkoju visvairāk, ir angļu un vācu valoda. Pieņemu, ka abās vienmēr varu garantēt labāko kvalitāti, uz kādu esmu spējīga. Citādi ir ar «ierūsējušām» valodām, kas tiek izmantotas reti un pirms darba ir krietni jāuzspodrina. Un jebkurā gadījumā ir jāpārzina attiecīgās valsts kultūrvēsture. Sava darba kvalitāte ikvienam tulkotājam būtu jāgarantē pēc vislabākās sirdsapziņas, citādi jau nav jēgas strādāt. Protams, kļūdas gadās katram. Tomēr, manuprāt, galvenais ir tas, lai latviešu lasītājs tiešām lasītu paša autora, nevis tulkotāja darbu, proti, tulkotājam ir jāpaliek nemanāmam, darbam ir jāskan autora balsī. Ilgus gadus esmu arī rediģējusi tulkojumus, tāpēc zinu, cik atšķirīga var būt tulkojumu kvalitāte. Daži tulkojumi diemžēl rada iespaidu, ka autors nav pat lāgā pratis rakstīt.