Lūk, septiņi stāstiņi par to, ko piedāvā un nopelna tie seniori, kas nav profesionāli tirgotāji.
Lai nesēdētu mājās
«Rudzupuķes dārzā augušas, tās nav gar lauka malu lasītas. Arī pārējās puķes tirgošanai audzēju dārzā,» stāsta Mārīte. Viņa ar ziediem tirgojas apmēram divas trīs dienas nedēļā. Ja ziedus neizdodas uzreiz pārdot, tirgū iznākot pasēdēt arī biežāk. Taujāta, kā vieglāk un izdevīgāk - audzēt puķes dārzā vai tomēr lasīt pļavās -, Mārīte saka - šajos laikos vienlīdz ir grūti. «Pļavas pieder īpašniekiem, tagad nevar vairs aiziet un bradāt, kur grib. Ceļš dārgs. Vietas arī jāzina. Kamēr to rudzupuķi atved līdz tirgum, piekusums ir tik liels! Un vēl jāsamaksā par tirgošanās vietu... Manuprāt, lauku puķes lasīt ir ļoti grūti,» uzskata Mārīte.
Viņa ir rīdziniece, dzīvo privātmājā ar piemājas zemi 1200 kvadrātmetru platībā. Ogas, ābolus, dārzeņus ģimene apēd pati. «Lai tos vestu uz tirgu, vajadzīga mašīna. Lai atmaksātos, gurķi tad jāaudzē vairumā. Bet tirgoties ar puķēm sāku tāpēc, ka aizgāju pensijā. Zeme ir, puķes dārzā aug, un tīri psiholoģiski sev iestāstīju tādu kā biznesa plānu - piepelnīšos, lai varētu samaksāt nodokli par zemi.» Mārīte ar puķēm tirgojas no sniegpulksteņiem līdz mārtiņrozēm.
Vai ar nopelnīto naudiņu tiešām izdodas atmaksāt nodokli? «Nē, protams, neizdodas. Tas vairāk ir hobijs, lai kā pensionāre nesēdētu mājās, būtu cilvēkos, apritē. Jo naudas ziņā ar šo tirgošanos neko daudz nenopelnu, liela turība šādi nerodas,» atzīst Mārīte.
Būtu jaunāka - aizbrauktu
Vizma savā saimniecībā audzēto produkciju uz Rīgas tirgu ved no Lestenes. Tirgojas ar skābenēm, spinātiem, cūku pupām, puķkāpostiem, salātiem, sīpoliem. «Nav liela saimniecība - tikai trīs hektāri, bet piepalīdzu arī brālim. Mamma jau veca, bet tāpat iet, ravē, palīdz kā varēdama. Līdz pensijai man pašai atlicis gads, un darbu nevaru atrast - traki, jūtos nevienam nevajadzīga. Ja būtu mazliet jaunāka, dotos peļņā projām uz ārzemēm pat nedomājot. Bet tagad veselība nav tik laba, visu mūžu govis ar rokām slauktas,» nosaka Vizma. Parēķinājusi - pensija nebūšot lielāka par 50 latiem. Viņa necer uz labu peļņu arī ar dārzeņu tirdzniecību.
«Teikšu godīgi, nekas labs nav. Tā kā pašlaik tirgojos, sanāk kādi 120 lati mēnesī - vismaz kaut kas.» No sapelnītā gan jāsamaksā ceļa izdevumi, par tirdzniecības vietu, un tirgošanās nevedoties tik labi, kā gribētos. Vizma novērojusi - šovasar tirgū iepērkas mazāk. «Cilvēkiem nav naudas. Re, sīpolloki jau savītuši, puķkāposti otrajā, trešajā dienā vairs neizskatās tik labi. Kaut vai met ārā...» Vizma ir sarūgtināta.
Aldis no Bauskas pats audzē ābolus, bet tirgojas ar cita saimnieka produkciju. Viņš uzskata, ka ar paša dārzā izaudzēto var tikai mazliet piepelnīt klāt.
Arī Māras kundze domā, ka rušināšanās mazdārziņā vairāk ir atslodze, lai nesēdētu četrās sienās. «No tādām pensijām kā mums ir jāprot iztikt. Ir jāprot! Ja ir mazdārziņš, ieguvums no tā ir iespēja izaudzēt tik daudz, lai nebūtu jāpērk veikalā. Kam vairāk zemes, tie var strādāt peļņai,» uzskata Māra.
Kā citādi nomaksāt?
Larisa un Ārija ir invalīdes, viena tirgojas ar mellenēm, otra - ar dārzā izaugušajām margrietiņām. Larisa stāsta, ka šogad mežā maz melleņu, labi ja piecus litrus izdodas salasīt. «Man pensija 160 latu. Pašai dārza nav, atliek tikai mežs. Meita lasa meža zemenes, mellenes. Es tirgojos. Vienu dienu izdodas kādus 10-12 latus nopelnīt, citu vispār neko,» stāsta Larisa.
Ārijai, tirgojot margrietiņas, peļņa līdzīga. «Mēģinu sapelnīt zemes nodoklim. Pensija man 119 latu. Zeme - 1100 kvadrātmetru, un par zemi jāmaksā 240 latu nodoklis. Kā citādi lai to nomaksā?» sarūgtinājumu pauž Ārija.
Arī Ināra atzīst - gadā pensija iznākot ap 1600 latu, bet par zemi jāmaksā 600 latu nodoklis. «Dārzā cenšamies izaudzēt visu, ko vien var, lai nebūtu veikalā jāpērk. Veikalā pērkam sāli, cukuru, miltus un margarīnu. Pienu nepērkam, jo tas ir dārgs. Tāpēc papildus mēģinu tirgoties ar puķēm. Nekādas lielās peļņas nav, bet pat lats ir no svara,» saka Ināra.