Valdības darbakārtībā nonākušas Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes 2015.-2020. gadam. Vairāk nekā 60 lappušu plus vairāki pielikumi. Vairākumam nespeciālistu, kuri labticīgi vēlētos iepazīties ar to, kāda būs valsts politika šajos būtiskajos jautājumos, nākas uzticēties Zemkopības ministrijai, ka tās nodomi ir labi, informācijas atlase korekta utt. Līdzīgā situācijā pilsonis nonāk faktiski ikreiz, kad runa ir par kādu nozares plānošanas dokumentu. Nav komfortabli, bet konkrētajā gadījumā - ak, prieks! - izrādās, ka ministrija bijusi tik godprātīga, ka atsevišķā - un pat vēl garākā - dokumentā izlikusi publikas vērtēšanai nozares ekspertu ieteikumus un iebildumus. Kurš teica, ka valsts pārvalde nav atvērta un orientēta uz sadarbību?
Sajūsma noplok, kad sāc lasīt iebildumus un ministrijas atbildes uz tiem, jo te nu pilnā krāšņumā parādās t. s. atrakstīšanās iemaņas. Ja runa ir par vides aizsardzības organizācijām. Apburošs piemērs ir atbilde (?) uz Latvijas Ornitoloģijas biedrības aizrādījumu, ka pamatnostādnēs nav korekts apgalvojums, ka Meža konsultatīvā padome «uzklausa dažādu interešu grupu viedokļus», jo, pēc ornitologu domām, padome jau krietnu laika strēķīti nestrādā atbilstoši tās nolikumam. Ministrija saīgst: kā - nestrādā? Vai tad netika panākts kompromiss jautājumā par koku maksimālās ciršanas apjomiem? Tika. Kad? Nu, 2010. gadā - aizmirsāt, vai? Un tas nekas, ka 2010. gads nebija nedz pērn, nedz aizpērn, tātad zinātnieku pretenzijām ir pamats.
Latvijas Dabas fonds iepīkstas, ka nav pareizi, ja pamatnostādņu apspriešanā nav pieaicināta Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte, kura veic pētījumus un gatavo speciālistus meža ekoloģijā. Nepieaicināšanas fakts neapstrīdams. Domājat, ka ministrija kaut uz mirkli samulsīs? Talkā tiek ņemts vecais labais paņēmiens - uzskaitīt n-tās organizācijas, kuras ir pieaicinātas. Tad nu gan nelaime - vienus biologus nepieaicināja! Un tas nekas, ka garajā pieaicināto sarakstā redzam galvenokārt tās, kuras kokā un mežā redz pārstrādājamu izejmateriālu.
Īsi sakot, ir pamats uzskatīt: lai cik bieži pamatnostādnēs tiktu lietots vārdu savienojums «ilgtspējīga attīstība», attieksme pret mežu (un acīmredzot dabu kopumā) tuvākajos gados primāri balstīsies iespējā to pārvērst naudā.
Ņemot vērā, ka strīds starp dažādiem skatījumiem uz apkārtējo vidi starp, nosacīti sakot, zaļajiem un rūpniekiem ir sens, pats fakts, ka pēdējie ņēmuši virsroku, nepārsteidz un neizbrīna. Vairāk apbēdina, ka turpinās demokrātijas spēlēšana, definējot t. s. sabiedrības viedokli tā, lai tas būtu skaidri izdevīgi vienai pusei.