Laikā, kad tradicionālie eksporta tirgi izskatās nedroši, var tikai apsveikt uzņēmēju apņēmību atrast noietu savām precēm citos reģionos, pat tādos, kas salīdzinošās stabilitātes periodos uzskatīti par pārāk eksotiskiem.
Tomēr nevajadzētu arī aizmirst vairākus faktorus, kas jāņem vērā. Pirmkārt, ilgākā perspektīvā - preču transportēšanas izmaksas palielināsies neatkarīgi no transporta veida. Protams, degvielas cenas, kuģu frakti svārstās, bet kopējā tendence izmaksu līknei ir augšupejoša. Attiecīgi, ja transportēšanas izdevumi veido būtisku daļu preces cenā un tos mazināt, izveidojot ražotni uz vietas, nav plānots, pārāk lielu uzsvaru uz Dienvidamerikas, Tālo Austrumu u. c. ģeogrāfiski tālu reģionu tirgiem būtu riskanti, lai cik garlaicīgi izskatās Eiropas patērētāji. Otrkārt, par spīti daždažādiem pūliņiem liberalizēt starptautisko tirdzniecību protekcionisms plaukst un zeļ, attiecīgi uzņēmēju veiksmi būtiski ietekmē valstu iekšpolitiskie apsvērumi. Līdz ar to, ja Latvijas politiskajai varai ir vāji attīstīti kontakti, pārstāvniecība uzņēmēju interesējošajā reģionā (turklāt ir pamats uzskatīt, ka tā arī būs tuvākajā nākotnē), uzņēmējam jārēķinās, ka sarežģījumu gadījumā viņš varēs paļauties tikai pats uz sevi. Te, protams, var indīgi taujāt, cik daudz Latvijas vēstniecības ir palīdzējušas mūsējiem konfliktsituācijās, un tomēr darbība valstīs, ar kurām Latvijai ir kaut cik adekvātas attiecības, ir mazāk riskanta nekā tajās, kas mūsu ārpolitikas uzturētājiem ir «balta lapa».