No atsvešinātu personu viedokļa projekts taču ir labs, cilvēki tiek pastrādāt, tiek cilvēkos, turklāt saņem naudiņu, kas tiek nosaukta nevis par algu, jo tad tā būtu zem iespējamā minimuma, bet gan par - stipendiju. Un stipendiju, protams, var saņemt, kādu vien var neiedomāties. Ir vēl viens nosacījums - iestādes, kuras tikko visu iespējamo samazinājumu dēļ bijušas spiestas atlaist kvalificētus darbiniekus, tos atlaistos nedrīkst ņemt atpakaļ, jo pārsvarā tie ir bezdarbnieka statusā. Lai izvēlētos nākamos darbiniekus, tika sarīkotas arī t.s. darba intervijas, kuras gan vietējā kontekstā jau ieguvušas citu nosaukumu - vergu tirgus.
Ventspils muzejs ir ticis pie dažiem cilvēkiem, kas šobrīd neatbilstoši savām profesijām strādā darbus, ar kuriem muzeja strādniekam, kurš atstāts uz pusslodzi, būtu kā nebūt jātiek galā. Piemēram, viens jauns pavārs dedzina nost dažādus gružus. Vēl citi Piejūras brīvdabas muzejā sagatavo malku. Kāda sieviete ravē nezāles bruģakmeņu starpās. Bruģa mums ir daudz. Izrādās, arī cilvēku. Pilnīgi lieku cilvēku, kuru sākotnējās profesijas, līdz ar to arī kādreiz valsts ieguldītie līdzekļi viņu izglītībā, ir izrādījušies lieki. Kāds pat esot ieteicis atlaist muzeja uzraugus un salikt viņu vietā stipendiātus. Jā, tas gan būtu īsts ietaupījums. Valstisko cinismu, kas, izrādās, ir vīrusveida, var saķert arī provincē. Mazliet tas atgādina pagarinātu fragmentu no Bulgakova Suņa sirds, kur profesors Preobraženskis teic savu ievērojamo runu, atsakoties operēt priekšnamā un pusdienot vannasistabā. Jo tad patiešām var iestāties sabrukums - ja katrs sava darba vietā sāks darīt citu darbus. Bet varbūt tās ir tikai tādas pārprastās direktīvas, kaut kas līdzīgs vardarbīgajai kukurūzas audzēšanai mūsu klimatā vai tam, kādu ezeru sagaidīja viena Sārnates kaimiņiene pagājušās nedēļas vējainajā laikā.
Lūk, nav zināms, vai kaimiņiene tika saukusi šo zilo mākoni vārdā, kad tas, virpuļiem dancodams, tuvojās viņas dzīvesvietai, bet, nolaidies uz zemes, stipri vien atgādināja debeszilu piepūšamo bērnu baseinu, ko citi bezrūpīgi kaimiņi bija piemirsuši vējā.
Gaidīt un vēlēties liela ezera nokrišanu no gaisa, problēmu risinājumu ar izdomātu projektu un rīkojumu palīdzību un tā vietā saņemt divarpus metrus lielu plastikāta gabalu koši zilā krāsā - tas varētu būt nacionālajām īpatnībām atbilstošs teikas par labāku dzīvi traktējums.
Jā, baseinam brauksim pakaļ, jo tas ir mūsējais, kurš sadomāja tēlot draudīgu ezeru un veica gandrīz kilometru garu zemo lidojumu, būdams tikai nieka piepūšamais laika kavēklis.