Pēc Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) datiem, patlaban Latvijā ir piecas izglītības iestādes, kuru nosaukumā ir iekļauts vārds «Valdorfa», un 11 privātās izglītības iestādes, kuru nosaukumā ir iekļauts vārds «Montesori», taču to skaits varētu būt vēl lielāks, jo noteikumi neliedz iestādes nosaukumā neiekļaut vārdus, kas norāda uz alternatīvu izglītības programmu. Un šo pieeju praktizētāji uzskata, ka to popularitāte tikai pieaugs.
Grib mācīties
«Daudziem skolēniem, kuri sākotnēji uz skolu dodas ar lielu entuziasmu, ar laiku kļūst garlaicīgi, kā rezultātā zūd vēlme mācīties. Es strādāju jau 40 gadu, un man ir bijuši skolēni, kuri uz skolu raujas pat sestdienās, jo vēlas turpināt mācīties,» šādi par savu pieredzi Dienai stāsta Marija Elēna Maunza (Mary Ellen Maunz), kurai ir 40 gadu pieredze, strādājot Montesori sistēmā. Viņa pati ir skolotāja bērniem vecumā no diviem līdz 12 gadiem, kā arī jau 20 gadu vada savu Montesori privātskolu ASV. Lai gan Latvijā šobrīd šī sistēma vēl tikai gūst popularitāti, M. E. Maunza ir pārliecināta, ka aptuveni 100 gadu vecā pieeja ar laiku iegūs arī stabilu vietu Latvijā.
Speciāli sagatavota vide, dažāda vecuma bērni, īpašs miers, atzīmju neesamība un prieks mācīties - šie ir elementi, kas raksturo Montesori sistēmu. Skolotājs šajā sistēmā ir sava veida palīgs, kurš katram individuāli parāda, kā izmantot materiālus, lai bērns patstāvīgi varētu darboties. Arī nodarbi izvēlas pats bērns. Īpaši iekārtotā telpā katrs var atrast to, ko vēlas darīt, - strādāt ar valodas materiālu, mācīties rēķināt vai, piemēram, darīt kaut ko praktisku. Tas nozīmē, ka, piemēram, trīs gadus vecs bērns var trīsdesmit reižu pēc kārtas izjaukt un salikt cilindru konstrukciju, un, lai arī kāds būtu iemesls bērna apmierinātībai ar savu darbu, šī nodarbe bērnu nomierina un iemāca koncentrēties. Bērns apgūst formas, apjomu, priekšmetu smagumu. «Tas ir apbrīnojami,» nosaka M. E. Maunza. Un tieši tāpēc, ka katrs bērns dara to, kas viņu aizrauj, apkārt valda īpaša disciplīna. Un patiesi: pedagoģes rādītajos video bērni mierīgi, savā nodabā katrs savā vietā - uz speciāliem paklājiņiem, pie maziem galdiem vai jebkur citur - mācās to, kas viņiem interesē. Viens spēlējas ar alfabēta burtiem, mēģinot savienot burtu ar tā skaņu, cits pieklusināti lasa pasaku, bet vēl kāds mācās decimālsistēmu ar kociņiem. Visas nodarbes ir praktiskas. Sistēmas pamatlicēja Marija Montesori atklāja, ka, bērniem darbojoties ar rokām, viņi kļūst mierīgāki, laipnāki pret citiem.
Bez vērtējuma
Pēc M. E. Maunzas pieredzes, četru piecu gadu vecumā bērni jau sāk lasīt un rakstīt: «Bērniem ir interese, vēlme mācīties. Neviens nesaka, ka tagad būtu jālasa, - bērns to izvēlas darīt pats.» Liela loma gan ir tam, ka grupā ir dažāda vecuma bērni, piemēram, no diviem līdz sešiem gadiem. Šādā veidā vecākie bērni var būt līderi, bet jaunākie - ņemt piemēru no saviem grupas biedriem. Respektīvi, ja četru gadu vecumā bērns redz, ka viņa draugs lasa un raksta, viņš, ja vēlas, var to sākt mēģināt. Tas gan nenozīmē, ka galu galā katrs ir iemācījies vien to, ko pats vēlas. Skolotāji veic pierakstus par bērna attīstību un, ja kaut kas attiecīgi vecuma posmam nav apgūts, iesaista viņu grupas nodarbībā. Atzīmes gan par to nevienam neliek. «Kāpēc ir jānovērtē bērns ar atzīmi, ja skolotājs redz, ka konkrētās lietas bērns saprot? Savukārt, ja vēl nesaprot, tad mācās to pašu arī nākamajā dienā,» skaidro M. E. Maunza.
Lai gan pārsvarā Montesori pieeja tiek izmantota bērniem pirmsskolas vecumā, tā piemērota arī pamatskolas un vidusskolas klasēs. «Sākuma posmā devīze ir «palīdzi man to izdarīt pašam», bet vēlāk - «palīdzi man redzēt, kā es varu darboties pasaulē pats». Tādējādi, piemēram, daļa dienas tiek veltīta akadēmisko zināšanu iegūšanai, bet otra daļa - praktisko iemaņu gūšanai, piemēram, prasmei darboties ar naudu. Savukārt 15-16 gadu vecumā skolēniem ir dažādas prakses, lai bērni varētu saprast, kas viņus interesē,» skaidro M. E. Maunza.
Speciāliste arī norāda uz pētījumiem - tiem bērniem, kuri sākotnēji ir mācījušies Montesori sistēmā, labāk padodas matemātika un lasīšana. Interesantākais - viņi ir mierīgāki, un viņiem vairāk patīk mācīties.
Uz Montesori pamata
Savā ziņā līdzīga un tajā pašā laikā atšķirīga ir Valdorfpedagoģija. Latvijā patlaban darbojas divas valdorfskolas, viena no tām ir pašvaldības pamatskola un atrodas Rīgā. Otra ir Ādažu Brīvā Valdorfa skola - vidusskola, kurai ir privātskolas statuss. Tajā patlaban mācās 270 skolēnu un 52 bērnudārznieki.
Lai gan abām pieejām mērķis ir ļoti līdzīgs, nedaudz atšķiras veids, kā to panākt. Montesori sistēmā bērni sāk mācīties agrā vecumā, turpretim Valdorfpedagoģijā - tikai no 1. klases. Kā Dienai norāda Ādažu Brīvās Valdorfa skolas valdes priekšsēdētāja Kerola Dāvidsone, pirmsskolā bērnu galvenais darbs tik tiešām ir rotaļāšanās, taču tā notiek, izmantojot noteiktas attīstošas metodes. Taču, piemēram, 1. klasē skolēni apgūst jau uzreiz divas svešvalodas. Nav gan ierasto grāmatu - tās katrs skolēns sev izgatavo pats. Proti, ikvienam ir lielas A3 vai A4 formāta burtnīcas ar baltām lapām bez līnijām vai rūtīm, tajās mācās vilkt burtus un ciparus, bet vēlāk - veido vārdus, saskaita un atņem. Un radošums ir tas, kas Valdorfpedagoģijā izpaužas īpaši. Piemēram, arī vidusskolā ir gan mūzika, gan māksla, gan iespēja strādāt ar koku, metālu un akmeni. Tas attīsta ne tikai domāšanu, gribu un jūtas, bet arī veicina atbildības izjūtu, cieņu pret darbu un ikvienu darba darītāju, atzīmē K. Dāvidsone.
Atšķirībā no citām skolām mācību priekšmeti valdorfskolā sakārtoti ciklu jeb periodu sistēmā (dubultstunda). Tas nozīmē, ka noteiktu laika periodu, piemēram, trīs nedēļas, ir viens mācību priekšmets katru dienu 90 minūtes. Tas ļauj nepārslogot skolēnus un rosina tos iedziļināties mācību saturā, nevis sadrumstaloties starp astoņiem mācību priekšmetiem vienā dienā. Tāpat liela loma ir mācību praksēm, pieredzes braucieniem un vidusskolas beigās katra skolēna izstrādātam speciālam noslēguma darbam. Tomēr arī te atzīmes līdz 9. klases sākumam liktas netiek, norādot, ka bērnam ir tiesības kļūdīties un savas kļūdas labot. Tāpēc pirmajās klasēs skolēni raksta ar zīmuli, tikai apmēram trešās klases sākumā zīmuļus nomaina tintes pildspalvas.
Lai izvēlētos kādu no šīm izglītības pieejām, vecākiem gan jābūt ciešai pārliecībai un bērns jāuzlūko kā personība, piešķirot nozīmi ikvienai tās izpausmei un tā cenšoties veicināt interesi, aizrautību un radošu garu, iejūtību un atbildību - pretēji sistēmām, kurās galvenā loma ir ambīcijām un sāncensībai. Par abu pieeju plusiem un mīnusiem gan var diskutēt, taču, pēc IKVD datiem, sūdzības par Montesori vai Valdorfa izglītības programmas kvalitāti nav saņemtas, un mācību process nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem.