Saistībā ar Nacionālo attīstības plānu (NAP) lauzts daudz šķēpu, tomēr - ja neņemam vērā vēl gaidāmās debates Saeimā - zināmā mērā NAP ir pabeigts darbs. Un atbilstoši izvirzītajam mērķim - iezīmēt lokālās prioritātes kontekstā ar nākamo Eiropas Savienības plānošanas periodu - darbs izdarīts pietiekami labi. Bet - lai kāda mums būtu alerģija pret šāda veida «papīriem», šķiet, ir nepieciešami arī citi mēģinājumi uzminēt, kāda būs Latvija pēc divdesmit trīsdesmit gadiem. Nevis visnotaļ neprognozējamām naudas plūsmām piesaistīti aktivitāšu plāni, bet ekspertu prognozes par to, kā globālās tendences ietekmēs Latvijā dzīvojošos (neatkarīgi no tā, vai, teiksim, 2036. gadā tāda Eiropas Savienība vispār pastāvēs).
Kā piemēru var minēt The Economist grupas ekspertu nesen publicēto krājumu Megachange: The World in 2050. Pieņemsim, ka dažas no šīm globālajām tēmām, piemēram, dzimumu līdztiesības, lomu un ietekmes izmaiņas, mūs skars nebūtiski. Tomēr ir citi jautājumi, kas ikdienas vērtējumā it kā šķiet abstrakti un tāli, tomēr mūs ietekmēs ļoti tieši. Piemēram, Rietumos aktīvi izstrādātie un apspriestie klimata izmaiņu modeļi. Var jau teikt, ka mūs dabas kataklizmas, pateicoties ģeogrāfiskajam novietojumam, skars mazāk, tomēr klimata izmaiņas jau nenozīmē tikai labi «pārdodamus» stāstus par ledāju izkušanu, biežākām viesuļvētrām utt. Ja bez histērijas tiek pieņemts, ka temperatūra paaugstināsies, tas savukārt nozīmē izmaiņas kaut vai Latvijas mežu struktūrā, jaunu sugu (to skaitā nevēlamu)ienākšanu, mūsu «platuma grādiem» retas slimības, citu lauksaimniecību, citu enerģētiku utt. Respektīvi, gluži «taustāmas lietas».
Var iebilst, ka ar futuroloģiju jēga nodarboties ir lielajām valstīm. Tomēr tikpat labi var teikt, ka mūsu nelielie mērogi ir mūsu priekšrocība. Latvija ir izteikta vieglā svara kategorija, un mums toties nav jātērē laika, intelektuālie u. c. resursi, lai grūstītos lielo puiku manevros par ietekmes saglabāšanu/iegūšanu, no mums negaida iegrimšanu līdz ausīm šodienas samezglojumu risināšanā.
Nevarētu teikt, ka nav aizmetņu šādai nākotni prātā paturošai domāšanai. Piemēram, Latvijas publiskajā telpā ir manīti ekspertu izteikumi par to, ka primārais ir energoefektivitāte, jo energoresursu cena kā tāda - neatkarīgi no tā, vai runa ir par naftu, slānekļa gāzi, atomenerģiju vai atjaunojamajiem resursiem, - tikai palielināsies, jo palielināsies globālais patēriņš (pateicoties kaut vai arvien lielākai apetītei Āzijā un Āfrikā). Dalība NATO uzliek zināmus pienākumus saistībā ar «dzelžiem», tomēr labi, ka apdraudējumu analīzē arvien vairāk Latvijā min arī t. s. nemilitāros riskus, piemēram, t. s. kiberuzbrukumus. Kaut kādas iezīmes pamanāmas debatēs par izglītības saturu: ka svarīgāks ir ne tik daudz noteikts iegaumēts informācijas daudzums, cik spēja informāciju atrast, izvērtēt un mācīties. Tomēr šīs vīzijas (nobružāts apzīmējums, bet...) derētu apkopot, un neticu, ka Latvijas demogrāfi, dabas zinātnieki, antropologi, ekonomisti utt. to nespētu. Labi, ļaudis, kuri lasa šīs pārdomas, simboliskais 2050. gads uzrunā mazāk, tomēr mums taču tā patīk runāt par nākamajām paaudzēm. Tām varētu nepietikt ar secinājumiem, ka «tāpat viss iet uz galu», vai nākotnes tēlu aizraujošās filmās...