Drīz vien sekoja arī pedagogu arodbiedrības (LIZDA) pārstāvja vēstule, kurā paustas bažas, ka te «ož» pēc kaut kā neētiska, zīmīgi akcentējot frāzi: «Ja skolēniem/vecākiem ir iebildumi pret konkrēta pedagoga darba kvalitāti, tad šī problēma sākotnēji ir jārisina skolā (direktors, vecāku padomes,) vai Izglītības kvalitātes valsts dienestā.»
Nometot noslēpumainības plīvuru, Diena izvēlas publiskot eksperimenta būtību pirms tā īstenošanas. Proti, «aģentu» uzdevums būtu skolās veikt mācību stundas audioierakstu, kas vēlāk tiktu nodots izvērtēšanai pedagoģijas speciālistiem. Publikācijā par eksperimenta secinājumiem nebūtu norādīts ne konkrētā pedagoga vārds, ne skola, kurā audioieraksts veikts.
Eksperimenta galvenais uzdevums ir raisīt sabiedrības diskusiju, kā paaugstināt izglītības kvalitāti Latvijā, un pievērst uzmanību tam, kas īsti notiek klasē, kad skolotājs aiz sevis aizver durvis. Kāpēc jaunieši nezina, kādēļ latvieši ir izvesti uz Sibīriju, kāpēc lielai daļai skolēnu tā nepatīk eksaktās zinības, kāpēc ir tik daudz otrgadnieku, kāpēc kopējais izglītības līmenis dažādu pētījumu kontekstā pēdējos gados vairs nepieaug? Skaidrs, ka eksperiments nedos tūlītēju atbildi uz šiem jautājumiem, bet dos ieskatu, kā skolotāji strādā ar bērniem, un ļaus spriest, vai tādā veidā mūsu bērni kļūst gudrāki. Vai, piemēram, tiek likts lietā modernas izglītības pamatprincips, ka pedagogs nav šefs, bet skolēns - dumjš bērnelis, ka viņu starpā jāvalda sadarbības modelim? Paši skolēni bieži vien mācību metodes nespēj novērtēt vai atstāstīt, savukārt skolotājiem visbiežāk netīk, ka kāds jaucas viņu darbā, turklāt vēl kaut ko cenšas pamācīt. Dienas uzdevums nav nomelnot un kritizēt, bet gan izvērtēt pedagogu sadarbību ar skolēniem.
Diena ir apsvērusi visas žurnālistiskās informācijas vākšanas metodes un iespējas, kādā veidā iegūt visprecīzāko skolotāju un skolēnu mācību procesa sadarbības atspoguļojumu, un izvēlējusies eksperimentu. Jo, pat ja žurnālistam tiktu dota iespēja vērot mācību stundu klātienē, ir pamatotas šaubas, vai šādi informācija netiktu «lauzta», proti, vai pedagogs un skolēni būtu «patiesi» savās rīcībās.
Atbildot uz LIZDA bažām, vai te ir kas neētisks, var teikt drošu nē. Pirmkārt, tāpēc, ka skolotāji un skolas netiks identificēti, otrkārt, ar šo komentāru tiek atklāta eksperimenta būtība un izklāstīts skolām, ar ko rēķināties, treškārt, mērķis šajā gadījumā attaisno līdzekļus. Sabiedrībai ir tiesības vērtēt visus, kas iznāk uz «skatuves», - vai tās būtu filmas, teātra izrādes, žurnālisti, hokejisti vai skolotājs klases priekšā. Un ļoti jācer, ka daudzi pedagogi nevis baidīsies no šī audioieraksta, bet tieši otrādi - cerēs, ka tas notiks viņu mācību stundā, jo viņi spēj skolēniem būt vislabākie.