Veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt, lai valsts vara tiktu īstenota tiesiski, lietderīgi un atbilstīgi labas pārvaldības principam. Tas tiek sagaidīts no tiesībsarga un viņa/viņas biroja. Problēma ir tā, ka šī amata kandidātu apstiprina Saeima, kurai var arī nebūt vēlēšanās uzklausīt sava darba kritiku, piemēram, par trūkumiem pieņemamajos tiesību aktos. Viedokļi par pašreizējo tiesībsarga darbu dalās. No vienas puses, izskatīts liels skaits sūdzību. No otras, nav sabiedrības vai politiķu respekta pret biroju, kura vadītājam drīz beidzas pirmā termiņa pilnvaras, bet uz otro viņš kandidēt nevēlas.
ZZS (kam šoreiz «pirmās nakts» tiesības, proti, nosaukt kandidātu), kā parasts, «koleģiāli» (slepus) vēlas ar Vienotību apspriest un izraudzīt varai pēc iespējas mazāk traucējošu kandidātu. Ja koalīcijas partneri māņticīgi, tad lai vismaz nedara to sabiedrībai svarīgā vietā, piemēram, zoodārzā, vēlāk notiek visādas likstas (ugunsgrēks) un arī amatpersona (prezidents) ar laiku kļūst mežonīga (nekontrolējama).
Patiesībā potenciālo kandidātu netrūkst. Atcerēsimies kaut vai Maizīša, Vīganta vai Judina neatbalstīšanu Saeimā, par spīti viņu atbilstībai iecerētajam (ģenerālprokurora, Augstākās tiesas tiesnešu) amatam. Problēma ir tā, ka parlamenta vairākums droši vien atkal meklē kandidātu, kas būtu visai pretrunīga personība. Proti, cilvēks, kas it kā bauda lielu sabiedrības uzticību, bet tai pašā laikā ir gatavs pievērt acis uz likumdevēja kļūdām.