Tas, ka pēc Eiropas Savienības nākamā daudzgadu budžeta noteikšanas ZZS pārstāve Iveta Grigule pieprasīja premjerministra Valda Dombrovska atkāpšanos, nav nekas negaidīts, jo - ko gan citu opozīcijas partija lai dara - taču ne jau atzīst, ka Briselē sasniegtais, pat visai kritiski skatoties, nemaz nav tik zemu vērtējams. Var jau neņemt vērā visu sarežģīto ES budžeta apspriešanas virtuvi, milžu cīņas starp Franciju, Lielbritāniju un Vāciju, kompromisu meklējot, taču, to visu ignorējot, faktiski nav iespējams pasludināt iespējami godīgu verdiktu par Latvijas interešu aizstāvību svarīgā jautājuma apspriešanā. Kā redzams tagad, pagaidām nav izdevies tikt pie lielākiem ieguvumiem pat ar tādu figūru palīdzību kā, piemēram, Vācijas kanclere Angela Merkele, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martins Šulcs, kuram netrūkstot izpratnes par mūsu problēmām. Patiešām nākas atzīt, ka vēlamā taisnīgā lietu kārtība ES joprojām nav panākta, ka rūgtumiņš saglabāsies arī turpmāk, taču pašreizējo stāvokli diezin vai iespējams atzīt par zaudējumu. Turklāt tieši tāpēc, ka ES kopējais budžets samazinās, bet naudas apjoms, kas nāk uz Latviju no ES, paliek tādos pašos apmēros kā līdz šim. Un to vajadzētu ņemt vērā, lūkojot spriest par vienu taisnību vecajiem biedriem (ES) un pavisam citu Savienības jaunajiem biedriem. Tāpat lietderīgi būtu apdomāties, kādā situācijā varētu atrasties mūsu ražotāji, ja Latvija nebūtu ES dalībvalsts. Tad nāktos iztikt bez jebkādiem maksājumiem un subsīdijām, kas noteikti būtu daudz lielāks izaicinājums šejienes preču eksportam. Par ieguvumiem, ko sniedzis ES līdzfinansējums, vislabāk uzzināt, aprunājoties ar uzņēmumiem, kas pie tāda tikuši.
Taču ne jau tikai opozīcijas pozīcija vien šoreiz pelnījusi uzmanību. Gluži tas pats sakāms par valdošo koalīciju, kas pati vislabāk zinās, kamdēļ publiskojusi savstarpējās nesaskaņas par septiņu gadu budžeta noteikšanu. Tas sakāms gan par ārlietu ministra Edgara Rinkēviča «emocionālo» norādi par nepieciešamību izmantot veto iespējas, tā sākotnēji izsaucot aizdomu rašanos par premjera pozīcijas pamatotību, gan arī Eiropas Parlamenta deputāta Roberta Zīles izteikumiem par Ārlietu ministrijas nepadarītajiem darbiem no novembra līdz februārim. Latvijas iekšpolitikas nesenā laika aktualitātes liek domāt, ka minēto kungu pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem patiesībā nav dziļu domstarpību ar ārējo politiku saistītos jautājumos un visi šie izteikumi drīzāk ir saistīti ar specifiski vietējām lietām. Vai tas attiecināms uz Reformu partijas vēlmi uzlabot kritušo popularitāti vai VL-TB/LNNK interesi aizķert kādu ministru krēslu, ir tikai minējumi. Savukārt apgalvojums, ka ārpolitikā tomēr derētu būt konsolidētākiem, izskatās patiess.