Likumi katrai dienai
Nesen Stokholmā Latvijas un vairāku ārvalstu delegācijām profesors Anatolijs Danilāns skaidroja, kā panākt, lai seniori justos veseli un varētu palikt darba tirgū. «Muļķīgi, ja cilvēku ar asu prātu un strādātgribu aizsūta pensijā tikai tāpēc, ka viņš sasniedzis formāli noteiktu vecumu. Neticu, ka Latvijas sabiedrība attīstīsies veiksmīgi, ja seniori tiks nostumti malā, jo vecāka gadagājuma cilvēkiem piemīt dzīves pieredze, kas noderīga jaunākām paaudzēm,» spriež A. Danilāns un uzsver, ka jāpapūlas arī pašiem senioriem, uzturot garīgu un fizisku možumu. Profesors novērojis - netrūkst arī tādu, kuri pēc pensionēšanās strādāt vairs negrib vai paši nav gatavi paaudžu solidaritātei.
Visa pamatā ir laba veselība. «Ir divi likumi, kas jāatceras ikvienam, kurš grib fiziski un garīgi labi justies. Pirmais: nedrīkst uzņemt liekas kalorijas, respektīvi, pārēsties nedrīkst! Otrais: ir jākustas, jāsporto! Turklāt šie likumi jāievēro katru dienu, visu mūžu, jo veselīgs dzīvesveids nav sprints, bet maratons!» Danilāns domā, ka Latvijā vajadzētu vairāk veloceliņu, pastaigu taku, vingrošanas telpu. Profesoru iepriecina tas, ka arvien biežāk viņš redz seniorus, kuri nūjo, slēpo vai devušies garās pastaigās. Pats viņš jau vairāk nekā 30 gadu dienu pēc dienas kājām nostaigājot 12 kilometru.
Ar Latgales spēku sirdī
«Esmu Latgales zēns, uzaugu netālu no Aspokiem, toreizējā Preiļu rajonā, īstos laukos. Iespējams, tas man deva rūdījumu visai dzīvei. Kad sāku mācīties 5. klasē, līdz Pieniņu skolai bija jānostaigā četri kilometri. Diendienā gāju cauri mežiņam, upītei pāri, ziemā braucu ar slēpēm,» stāsta A. Danilāns. Pēc pamatskolas pabeigšanas viņš iestājies medicīnas skolā Rīgā, bet profesijas izvēli ietekmējis traģisks notikums. «Man bija labs bērnības draugs, kopā visādas ēverģēlības darījām, šahu spēlējām. Bet viņš smagi saslima ar reimatismu un nomira. Pēc viņa nāves mani pārņēma doma, ka gribu palīdzēt sasirgušajiem, un nolēmu mācīties par mediķi, lai gan man ir matemātiķa prāts. Savukārt radi gribēja, lai kļūstu par garīdznieku, bet baznīcas amati mani neinteresēja, jo nevaru es reliģiskajai doktrīnai pilnībā noticēt. Daudz labprātāk izvēlējos zinātnieka ceļu,» stāsta habilitētais medicīnas doktors.
Pēc medicīnas skolas pabeigšanas ar teicamnieka diplomu Danilāna ceļš tālāk vedis uz Rīgas Medicīnas institūtu. Bet īstā dzīves skola sākusies, sākot darba gaitas dzimtajā Latgalē. «Toreiz nebija rezidentūras, un mani pēc studiju gadiem iemeta praktiskajā medicīnā gluži kā kaķēnu ūdenī. Preiļos strādāju par iecirkņa ārstu. Visādi gāja, bet es ļoti centos un man palīdzēja gan kolēģi, gan pacienti. Latgalē sastopami brīnišķīgi, sirsnīgi cilvēki, kuri, arī būdami pacienti, izturas jaukāk nekā pacienti no citiem novadiem un Rīgas. Atceros lauku vīru, kuru moka astmas lēkme. Es dzirdu, viņš kaut ko mēģina pateikt. Izrādās, viņš saka: «Dakter, neuztraucieties, būs labi!» Pats slims, bet vēl mierina mani! Es savus Preiļu laika pacientus pēc izskata vairs neatceros, bet viņi mani atceras gan. Vēl nesen biju Latgalē, gribēju pie ezera piekļūt, bet pienāca pikta saimniece un teica: «Kur tad nu brauksiet, ko?» Bet tad atpazina mani un uzreiz kļuva laipna: «Vai, dakter, jūs! Brauciet, brauciet!»,» stāsta profesors.
Darbs ir arī hobijs
Rīgā Anatolijs Danilāns atgriezies pēc uzaicinājuma iestāties aspirantūrā un pievērsties zinātniskajam darbam. Viņš smej -veicis pamatīgu izaugsmes ceļu, sācis kā feldšeris, bijis iecirkņa ārsts, nodaļas vadītājs, aspirants, pasniedzējs asistents, docents, profesors. «Tagad esmu pat prezidents - Gastroenterologu asociācijai,» ar sev raksturīgo humoru piebilst Danilāns. Ārsts uzsver, ka joprojām ar prieku strādā ārsta darbu, jo tas ir arī viņa hobijs. Medicīnai pievērsušies arī viņa bērni, kuri strādā un organizē zinātniskos pētījumus. «Bērni paši izvēlējās medicīnu. Es viņus uz to nevirzīju, jo zinu, darbs medicīnā no cilvēka daudz prasa. Ārstam neizbēgami jāpiedzīvo smagi brīži, jo medicīna diemžēl nav visuvarena un arī vislabākie profesionāļi kļūdās. Medicīna ir arī māksla, te pastāv radošuma, neprognozējamības faktors, un tas ir vienkārši jāpieņem,» filozofiski nosaka ārsts.
Dzīvojam tikai vienreiz!
«Priecājos, ka ar ilgajiem darba gadiem esmu nopelnījis to, ka varu atļauties ignorēt medicīnā pastāvošo birokrātiju un pateikt: «Nerakstīšu es to formālo atskaiti!» Jaunie kolēģi to nevar atļauties un nedēļu nostrādā, kaut kādu atskaiti gatavodami, zinot, ka neviens to nelasīs, tikai piefiksēs, vai atskaite laikā iesniegta,» ilgās darba pieredzes priekšrocību vieglā ironijā raksturo profesors. Nopietni runājot, gandarījumu Anatolijam Danilānam sagādā tas, ka viņam ir labas attiecības ar kolēģiem un studentiem. «Laikam ar savu labsirdību un nedusmošanos uz cilvēkiem būšu nopelnījis to, ka ļoti bieži kolēģi ārsti, studenti, pat pacienti iestājas par mani un aizstāv. Es nemaz nelūdzu, lai mani aizstāv, bet tomēr ļoti patīkami redzēt, ka man ir saprotoši atbalstītāji,» ir gandarīts Danilāns. Viņš ikvienam iesaka atcerēties: dzīvojam tikai vienu vienīgu reizi, tāpēc prioritātēm jābūt laimei un veselībai un jādara viss iespējamais, lai dzīvi pavadītu iespējami labāk.