Lai noturētu kaklu 90 grādu leņķī, milzu zālēdājiem būtu jāpatērē puse saražotās enerģijas, izrēķinājuši austrāliešu pētnieki. «Mums ir droši pierādījumi par spēcīgām saitēm, kas noturēja kaklu horizontāli, nepatērējot enerģiju,» pētījuma autors Rodžers Seimors portālam Discovery News apgalvoja, ka zauropodiem bija jāpieliek spēks, lai nolocītu galvu uz leju. Adelaides universitātes evolucionārās bioloģijas profesors domu par augšup paceltu kaklu izslēdza, kad aplēsa dzīvnieka asinsspiedienu. Lielākajiem zauropodiem galva būtu atradusies 11 metru augstāk par sirdi. Lai smadzenes apgādātu ar asinīm, dzīvnieka sirdij vajadzētu tās pumpēt 7,5 reizes ātrāk nekā tagadējiem dzīvniekiem. Žirafei jātiek galā ar pāris metru garu kaklu, bet tās asinsrite ir divreiz spēcīgāka nekā, piemēram, zebrai.
Ja austrāliešu hipotēze ir pareiza, tad rodas jautājums - kādēļ dzīvniekiem bija vajadzīgs tik garš kakls? R.Seimoram ir atbilde. «Garais kakls ļāva noplūkt barību sešu metru augstumā pat bez ķermeņa kustināšanas,» zinātnieks skaidro, ka dinozauram nebija vajadzības celt kaklu vertikāli. Viņš pieļauj iespēju, ka zauropodi ēduši ūdensaugus, ar kājām stāvot krastā, vai arī peldējuši ūdenī un ar garo kaklu vākuši barību no ūdenstilpes dibena.