«Šī izrāde būs par piederību,» saka Kārlis Krūmiņš, kurš kopā ar kolēģiem Jāni Balodi un Ievu Kauliņu piedāvā iestudējumu Kultūras fantoms - tā pirmizrāde notiks ceturtdien, 24. aprīlī, plkst. 19.00 teātrī Dirty Deal Teatro.
«Šajā projektā es esmu režisors, Jānis ir dramaturgs, Ieva - scenogrāfs, kopā mēs meklējam jaunu teātra valodu, kurā runāt par sev interesantām tēmām,» atklāj Kārlis Krūmiņš, kurš kopā ar domubiedriem ir ne tikai šīs izrādes autori, bet arī izpildītāji. Par atspēriena punktu šai konkrētajai sarunai viņi ir izvēlējušies Latvijas kultūras kanonu, kas «izveidots kā izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā». Režisors norāda, ka izrādē netiks diskutēts par kanonā iekļautajām vai neiekļautajām vērtībām, tā nebūs kanona prezentācija - tas būtu tāpat kā veidot izrādi par telefongrāmatu un nepievērst uzmanību tam, kāpēc tā vispār ir vajadzīga.
Tieši šādu pašu jautājumu Kultūras fantoma veidotāji uzdod attiecībā uz kanonu. «Nepieciešamība pēc tā varētu būt saistīta ar zināmām bailēm, ka tajā iekļautās vērtības un sapratne par tām sāk izčākstēt,» uzskata Kārlis Krūmiņš. Ja atskatās pagātnē, savdabīgu piemēru piedāvā latvju dainas, kuras savā ziņā var dēvēt par pirmo Latvijas kultūras kanonu. «Skumjā atziņa ir tā, ka tad, kad dainas tika pierakstītas, tās beidza pastāvēt,» atgādina režisors un piebilst, ka tagad tās ir kā «dārgumiņš», ko neviens vairs nelieto. Vienalga, vai tās pazuda, jo nāca iekšā rakstība, vai tās sāka pierakstīt, jo bija skaidrs, ka tās pazudīs, šis neiepriecinošais fakts liek citā gaismā ieraudzīt esošo kanonu un uzvedina uz neatbildamiem jautājumiem. «Ja mēs par tajā esošajām vērtībām interesētos tāpat vien, tad tas nebūtu nepieciešams,» domā Kārlis Krūmiņš.
Režisors norāda, ka, iepazīstoties tuvāk ar Latvijas kultūras kanonu, kļūst skaidrs, ka daļu no šīm vērtībām vairs nav iespējams piedzīvot, tas arī liek aizdomāties - vai tajā apkopotās vērtības veicina piederības sajūtu? Kanonā ļoti izvairīgi tiek runāts par tā mērķiem un uzdevumiem. «Bet tas ir pats galvenais jautājums: kam mēs esam piederīgi, vai mums šī piederība palīdz vai traucē un kur mēs kā valsts dodamies,» par izrādē apskatītajām lietām stāsta Kārlis Krūmiņš. It īpaši aktuāli tas ir tagad, kad visas robežas ir vaļā, bet mēs negribam pazaudēt savu identitāti, par kuru - savukārt - neesam pārliecināti. «Tas viss atgādina kalambūru, kurā mēs gribam parakņāties,» piebilst režisors.
Iestudējums Kultūras fantoms ir šīs sezonas pēdējā pirmizrāde ciklā Līdz 18, tās galvenā mērķauditorija ir 9.-12. klašu skolēni.