Tāda aina paveras izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā, kur Diena dažas dienas pirms izstādes Maize. Identitāte? atklāšanas satikās ar četrām Latvijas Mākslas akadēmijas 4. kursa mākslas zinātnes studentēm - Artu Vārpu, Elīzi Tīkmani, Madaru Kanasti un Līvu Raitu. «Strādāt ar latviešu zelta klasiku» - visas uzskata par pagodinājumu.
Dedzīga atsaucība
Jau desmito gadu LMA studentiem viens no mācību uzdevumiem ir strādāt ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un izstāžu zāles Arsenāls krājumu un veidot tematisku izstādi. «Galvenais uzdevums ir radīt jaunu koncepciju, kā izstādīt darbus,» skaidro Elīze. Pēc Erasmus programmas studijās ārzemēs, kur «aktīvi izjutusi identitātes jautājumu», Madarai piešķīlās ideja, ka jārīko izstāde tieši par maizi, kas «izveidojusies par arhetipisko simbolu». Kursabiedrenes apvienoja idejas, un tapa izstāde Maize. Identitāte? «Tikpat labi [maize] var nebūt lieta, ar ko mēs sevi asociējam, tieši tāpēc mēs nosaukumā likām jautājuma zīmi,» vērš uzmanību Elīze. «Būs arī darbi, kas nav tik tiešā veidā saistīti ar latviešu identitāti,» stāsta Līva. Autorēm šķita interesanti ierosināt arī antropoloģiska rakstura diskusiju - kāda ir maizes loma cilvēka ikdienā? Kāda ir tās loma mākslā? Ļoti svarīgs bijis arī jautājums, kāpēc gleznot maizi izvēlas pats mākslinieks. Šie jautājumi dziļi personīgi bijuši gan pašām, gan, kā novērojušas izstādes tapšanas procesā, ļoti aktuāli arī citiem. Dedzīgi izstādes iekārtošanā ar savu dramaturģijas izjūtu pieslēdzies arī jaunais scenogrāfs Reinis Dzudzillo. Izstādē eksponēti Edvarda Grūbes, Līvijas Endzelīnas, Borisa Bērziņa, Ģederta Eliasa, Džemmas Skulmes, Gustava Šķiltera un citu latviešu autoru darbi. Vienīgais no XXI gadsimta ir Jāņa Dukāta un viņa audzēkņa Kristapa Raita videodarbs. Nācies saskarties arī ar neizpratni - kāpēc jums nepieciešama tik brūna izstāde? - smejoties stāsta mākslas zinātnieces. «No tā nevajag baidīties,» saka Arta. Viņas redz dziļāk un nevelk vienlīdzības zīmi starp brūns un drūms.
Dziļāk, nekā domājam
«Jāapēd maizes galiņš, lai dabūtu saimniekdēlu,» smaida Madara. «Joprojām taču neliekam maizi uz mutes, un maizi pēc tam samīļo, kad nokrīt zemē. Pret maizi attiecas ar bijību,» Arta turpina uzskaitīt. Studentes min vēl rindu dažādu katram latvietim zināmu ar maizi saistītu ieražu, nonākot pie Madaras secinājuma: «Šīs paražas mūsos ir dziļāk, nekā iedomājamies.» Vai viņas, XXI gadsimta jaunas sievietes divdesmitgadnieces, joprojām tiešām samīļo maizi, paceļot no zemes? Atbilde ir jā. Šķiet, šī pārmantotā pietāte pret maizi latviešu mūsdienu māksliniekus jopojām attur no iedomas «spēlēties ar maizi». Tikmēr apgleznotas tostermaizes - pilns gūglis.
«Maizes ražošanas tehnoloģijas ir noņēmušas maizei mistisko svētuma auru,» 2010. gadā secināja mākslinieks Ēriks Božis, fotoizstādē Dienišķā maize mēģinot atdot mūsdienu maizei svētumu, ar elektronu mikroskopu ietiecoties tās dzīlēs un no maizes nogrieztiem paraudziņiem radot īpatnējas fotogrāfijas - ainavas, portretus.
Tiem, kas vēlas turpināt tēmas padziļinātu izpēti, var ieteikt līdz 11. martam Tallinas KUMU mākslas muzejā apskatīt arī izstādi par maizes un vīna motīviem XVI-XX gadsimta mākslā.
Teorētiskas sarunas par tēmu notiks arī izstādes Maize. Identitāte? laikā Arsenāla Radošajā darbnīcā. 2. februārī plkst. 18 izstādē pārdomās kopā ar izstādes autorēm dalīsies gleznotājs Edvards Grūbe, folkloras pētniece Rūta Jirgensone un identitātes pētniece Klinta Ločmele. «Viņa ir pētījusi rakstīto presei par maizi padomju periodā un pēc neatkarības atgūšanas. Nespējam vien sagaidīt viņas pētījuma rezultātus,» atzīstas Līva.
Vajag tikai klauvēt
Šī izstāde paies. Kādas ir jauno mākslas zinātnieču ambīcijas un sapņi tālāk? Latvijā jauniem mākslas zinātniekiem, kas gribētu saistīt savu darbību ar mākslas presi, šis nav labvēlīgais laiks, maigi sakot. «Jaunam cilvēkam, protams, ir vēlme, lai būtu iespējams izteikties. Lai piedāvātu strādāt savā profesijā. Sevišķi gribas rakstīt par aktuālajiem notikumiem. Mēs meklējam iespējas, daži ir atraduši. Šī situācija, kad nav platformas, kur izplest spārnus, raisa neizpratni, bet mēs, protams, ceram uz gaišu nākotni,» kursabiedrenes sasmīdina Arta. Līva atzīstas, ka pagaidām par nākotni mēģina nedomāt, lai gan, viņasprāt, «iespējas ir visu laiku». Piekrīt arī Elīze: «Durvis ir vaļā. Vajag tikai klauvēt.» Bet Madara, kura ir viskautrīgākā, lai arī tieši viņai pieder galvenais koncepts, savukārt vēlas strādāt starpdisciplināru pētījumu laukā. Īpaši viņu valdzina mākslas zinātnes un antropoloģijas krustpunkti.
Izstāde