gada 7. augusta Sestdienā publicēto rakstu (vai precīzāk - izmisuma saucienu par to ainu, kāda tolaik pavērās Meža kapos) un tagad aizejot uz šiem kapiem, kas reiz bija rīdzinieku visnotaļ iecienīta pastaigu vieta, un salīdzinot, vai pēc 22 gadiem situācija ir uzlabojusies vai, tieši otrādi, kļuvusi vēl bēdīgāka. Meža kapi iecienīta pastaigu vieta rīdziniekiem padomju laikā bija arī tāpēc, ka te, atšķirībā no citām vietām Latvijā, brīvvalsts pieminekļi nebija nogāzti un, aizstaigājot līdz pirmā prezidenta Jāņa Čakstes, ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica vai Latvijas kara lidotāju atdusas vietām, skaistiem pieminekļiem rotātām, lai arī padomju varas aizaudzētām, varēja gremdēties skumjās atmiņās par zudušo brīvību un pārtikušajiem ulmaņlaikiem. Protams, ja gāji pie Čakstes ar svecīti 18. novembrī, varēji sabojāt karjeru padomju valstī uz ilgiem gadiem.
Arī atmodas laiks Meža kapos bija karsts, visupirms jau ar «sakopšanas talkas» laikā padomju varai par spīti nozāģētajiem kokiem ap Čakstes pieminekli. Bet tad brīvība atnāca, un pāris gadu pēc šīs brīvlaišanas raksta In memoriam. Par postījumiem Meža kapos autore Anda Siliņa Meža kapos ieraudzīja bēdu leju. «Diemžēl mūslaikos garīgās kroplības aizvien barbariskāk sevi piesaka tieši kapos. Varbūt tāpēc, ka tie ir visneaizsargātākie beztiesiskā valstī pret alkatību. Bezjēdzība. Cita apzīmējuma šim vandālismam kapos nevaru atrast,» ieraudzītā vērtējumu autore iesāk bez aplinkiem. «Bezjēdzīga ir cilvēku rīcība. Gan to, kuri, nebaidoties ne pastarās, ne laicīgās tiesas, posta kapus, apsmej mirušos un ņirgājas par dzīvajiem. Gan to, kurus bezpalīdzība notrulinājusi līdz izvarota cilvēka sajūtām. Bezjēdzība un bezpalīdzība - tie ir secinājumi, kuri radās pēc dažām epizodiskām pastaigām Meža kapos,» secina Siliņa, citējot Jāņa Stradiņa atmiņas, ka viņš nekad neaizmirsīs pastaigu pa Meža kapiem, kurā tēlnieks Kārlis Zemdegs kā saimnieks pieklibodams izrādījis mūsu kapu mākslinieciskās vērtības. «Atceros, kā piegājām pie Zaļkalna veidotās Poruka mūzas, kā pamazām kāpām Poruka kalniņā, kur cēla un mierīga šī mūza mūs sagaidīja. Varbūt tā ir pati pilnīgākā kapa skulptūra - veidojumā, mērogā, vietā, pat uzraksta mazo burtu elegancē. Bija klusa novakare, cilvēku tikpat kā nebija, mākslas tēli dzīvoja harmonijā ar dabu, vientulībā, vienaldzībā pret sāpēm un ciešanām - noskaņa bija fantastiska…»
1993. gadā Meža kapos Anda Siliņa no aprakstītā tādu pašu atrada tikai sauli un rasu zālē. Citādi… «Kādā dzīvžogā mūžamzaļās mirtes aplietas ar zilu krāsu. Cerībā, ka neizraks. Dīvaini kubi pieminekļu vietā. Izrādās, tos piederīgie aizveduši mājās, kuri paguvuši, protams, līdz sākās lielais soctermītu uzbrukums bronzai. Viļa Lāča pieminekļa zvejnieka dēls savu pliko dibenu ietupinājis nātrēs un vībotnēs, bet mirušie cīnītāji par saulaino nākotni nu atdusas nezālēm aizaugušā pļavā.» Vārdu sakot, Meža kapi, kuros 20. gados aizsākās latviešu memoriālā tēlniecība, tika nolaisti tieši tajā laikā, kad Latvijā vai katrs bijušais komunists sāka iet baznīcā un ceļi bija pilni svētceļnieku. Kāda aina Meža kapos paveras šodien? To var noskaidrot pastaigā pa kādreizējo Latvijas lepnumu, tikai jāatceras, ka krāsainā metāla zagļu vietā tur tagad rosās mežacūkas.