Diemžēl - jo «nošaut» lieku biļetīti pirms izrādēm pie ieejas diez vai izdosies. Par laimi - tiem, kuri laikus parūpējušies, lai valmieriešu darbus redzētu (VDT izrādes vairākās nominācijās izvirzītas Latvijas Teātru gada balvai 2009./2010. gada sezonā). Nebūs lieki atgādināt, ka no Marijas Stjuartes ansambļa šai balvai nominēta Elīna Vāne par Elizabetes I lomu un Anna Heinrihsone kā veiksmīgākā gada kostīmu māksliniece. Savukārt Inga Siliņa pretendē uz labākās otrā plāna tēlotājas balvu par Žanetas lomu izrādē Vīns un nezāles. Viestura Meikšāna iestudējums nominēts laikraksta Diena Gada balvai kultūrā.
Oļģerts Kroders savu stipri strupināto Šillera lugas Raiņa tulkotā teksta versiju Valmierā nodēvējis par «traģisku spēli par karalienēm, sievietēm un vīriešiem», liekot brutālā, taču izteiksmīgā veidā saprast, ka pārlieka tieksme pēc varas un politiskas ietekmes, sevišķi jau daiļā dzimuma pārstāvēm, ne ar ko labu, gaišu un cēlu nebeidzas. Nezinu, vai režijas vecmeistaram ar viņa fantastisko, arī traģisko un ar pašas Latvijas likteni droši samērojamo dzīves pieredzi un dabisko inteliģenci maz ir kāda recepte, pēc kuras varaskāre vispār mēdz būt ar pozitīvu bilanci. Arī pasaules kultūras vēsture māca, ka varas institūts ikreiz ir personību degradējošs, ja vien nedzīvojam Utopijā (ko naivi mēdz dēvēt par demokrātiju). Saeimas vēlēšanu kontekstā O. Krodera izrāde ir pat pārāk «baļķis acī», lai skepsi pret amorālu varu nepadarītu vēl dziļāku.
Jaunais režijas talants V. Meikšāns Vīnā un nezālēs ar ironijas «glazē cimdiem» pašķaida stereotipos priekšstatus par vidējstatistisko latviešu sīkpilsoņu ģimeni, kur katrā skapī atrodas pa skeletam, bet reizēs, kad nu tie sāk gāzties laukā kā pēc burvju nūjiņas mājiena, vairs neviens skatītājs nevar būt drošs, kas tā īsti par ainu paveras krietni izbrīnīto acu priekšā - komiska traģēdija vai traģiska komēdija? Katrā ziņā ikviens, kurš izrādi redzējis, pārliecinās par veiksmīgu ansambļa saspēli un to, ka arī latviešiem var būt, ai, cik melns humors. Vismaz izrādes negaidītais fināls pārceļ stāstu par kolektīvo krāpšanu un melošanu sev un citiem gluži metafiziska teatrāla brīnuma līmenī.