Valdis Lūriņš uzsver, ka svētku reize vienmēr rosinot pārdomas. Arī par to, vai pārzinām savas valsts vēsturi. «Taču esmu pārliecināts, ka tie, kas koncertā piedalīsies un to apmeklēs, zina, kam par godu tas notiek! Man gribētos, lai Lāčplēša diena un arī šis pasākums vēlreiz liktu aizdomāties par savas valsts vēsturi. Jo to zināt ir tikpat svarīgi, cik ievērot rituālu.» Vēl, viņaprāt, koncerts varētu rosināt atcerēties latviešu tautas vērtīgākās īpašības - zināmu ideālismu un spēju īsā un kritiskā brīdī paveikt lielas lietas. Valdis Lūriņs uzskata, ka šīs īpašības mums piemītot joprojām.
Tiesa, skaistās un dažbrīd mazliet skumjās latviešu karavīru dziesmas Valdis Lūriņš pats nedziedās, ja nu vienīgi klusiņām padungos pie sevis. Taču viņš pavisam noteikti baudīšot koru dziedājumu, vadīs koncertu un arī lasīs dzeju. Vēl Valdis Lūriņš cerot nepiespiestā un nesamākslotā gaisotnē aprunāties ar tiem, kas šovakar būs atnākuši uz Māmuļu. «Kas man iznāks, to jau redzēsim. Es centīšos, jo šoreiz man gribas, lai ir drusku citādi, nekā ierasts,» viņš smaida. Kura no daudzajām latviešu karavīru dziesmām pašam ir tā mīļākā? Pirms atbildes uz šo jautājumu koncerta vadītājs uz mirkli aizdomājas. «Mīļākie vārdi laikam ir: nu pārnāca bāleliņš, kā dieviņš sirm(i)s,» viņš noskaita un piekrīt - iespējams, šī rindiņa ir skumja, taču tā akcentē ideālismu un to, ka, lai kaut ko iegūtu, vienmēr kaut kas ir jāzaudē.
Kādēļ, pēc V.Lūriņa domām, šovakar būtu jāapmeklē kāds no Lāčplēša dienas pasākumiem? «Tāpēc, ka svarīgos brīžos ģimenei būtu jāsapulcējas ap galdu. Un šī ir reize, kad valstij būtu jāsapulcējas ap galdu,» režisors ir pārliecināts un piebilst - katra šāda reize pavisam noteikti arī atklāj kaut ko jaunu un līdz šim nezināmu.