Iedziļināšanās krāsu problēmās ir vienīgais attaisnojums, lai šinīs laikos ar glezniecību vispār nodarbotos, - tā trimdas gleznotājs Laimonis Mieriņš, kura darbā starp perspektīvā kārtotām, melnbalti precīzām flīzēm ielauzušies sarkani, spontāni šļaksti (Sarkanās formas, 1997). Pirms desmit gadiem Rīgas galerijā bija sarīkota izstāde _Krāsa_, (kuratore Sandra Krastiņa), kurā pazīstami mākslinieki arī komentēja savus darbus ar pārspriedumiem, ko viņiem nozīmē krāsa. Arī jaunajā izstādē ir daudz gleznotāju citātu un kuratores skaidrojumu, tikai šoreiz sašaurinot fokusu uz vienu konkrētu krāsu - sarkano.
Ambivalence ar vērienu
Kāpēc sarkanais? Atbildi var meklēt izsmeļošajā kuratores Daces Lambergas anotācijā pie izstādes ieejas: «Pozitīvā nozīmē krāsa asociējas ar asinīm un dzīvību, ar laimi, dzīvesprieku, enerģiju, aktivitāti, mīlestību, saldkaisli, spēku, uguni un karstumu. [..] Savukārt negatīvā nozīmē šī krāsa nozīmē aizliegto, briesmas, naidu, niknumu, uztraukumu un agresiju.» Tātad emocionālā ambivalence. Klāt vēl arī īpašā saikne ar politiku no sengrieķu kara dieva Marsa atribūtiem līdz komunistiskās revolūcijas lozungiem, ko izstādē pārstāv gan Gustava Kluča kanoniskie plakāti, gan dažādos laikos gleznotas variācijas par darbaļaužu cīņas tēmām. Labākais komentārs par šo aspektu: «Sarkanā krāsa ir izrādījusies krietni vien dzīvelīgāka par revolūcijām un reliģijām [..] Morāle tāda: nezodziet un nepiesavinieties krāsas, jo tās var padarīt jums galu!» (Andris Vītoliņš).
Laikmetīgi tematiskā garā izstāde iedalīta vairākās zonās, apzīmētās gan ar žanriskiem (Portrets), gan saturiskiem (Folklora, Vara, Karogs), gan funkcionāliem virsrakstiem (Akcents, Aktivitāte, Dominante, Simbols, Pretmeti). Vērienīgais diapazons - no ikonu glezniecības piemēriem, kur sarkanajam ir noteikta liturģiski pamatota slodze, līdz jaunākās glezniecības paraugiem, ieskaitot arī cittautu mākslas piemērus (neoplasticisma sekotājs Anrī Loteljē, Francija; Kuzma Petrovs-Vodkins, Krievija; Klods Baks, ASV; Janošs Rombauers, Ungārija, kā arī virkne nezināmu XVIII-IX gs. Baltijas gleznotāju). Protams, arī franču māksliniece Martina Lafona, kura izstādījusi inscenētu fotogrāfiju ciklu, pētot sarkano objektu un apkārtējās vides attiecības (Aizmirst augli un audumu), kā arī sarkanās krāsas aizmiglotus interjerus (Nikolā Buvjē istaba).
Sarkanais arhīvs
Krāsas spontāni emocionālais, jutekliski suģestīvais aspekts (Borisa Bērziņa, Jāņa Viņķeļa, Barbaras Gailes, Rūdolfa Piņņa darbi) tomēr nav gluži primārs. Diezgan lielā mērā sarkano krāsu pārstāv dažādi apģērba gabali (šalles, cepures, uniformas, cimdi), sarkani tomāti klusajās dabās u. c. lielākas vai mazākas detaļas; dažviet sarkanais ir ne tikai stipri klusināts, bet jau pāriet oranžās vai violetās gammas laukā (Semjona Šegelmana Rekviēms, 1968; Edgara Iltnera Uguņciems, 1963; Līgas Purmales Pēcpusdiena, 1981). Pie pazīstamu mākslinieku mazāk redzētiem darbiem pieder populārā liriskā ainavista Konrāda Ubāna portrets Elza (1925-1927) - impozanta dāma parādes portreta pozā, sarkanā kleitā ar ekstravagantu cepuri, atklājot 20. gadu vidum tipisko atpakaļceļu pie telpiskiem apjomiem. Ņirbošo pilsētainavu producētāja Ludolfa Liberta patosa pilnais darbs Alegorisks motīvs (1937) ar mākoņos plandošajiem karogiem un ļeņinekļa pozā izstiepto tautumeitas roku savukārt ir īsta prelūdija socreālisma agrīnajai fāzei, kas krietni kontrastē ar vēsturiski bezkaislīgo izziņu par Latvijas valsts karoga izcelsmi. Tā drīzāk iederētos pie Niklāva Strunkes Rotaļlietām - Latvijas un Krievijas robežas motīva apspēles. Literāta Anšlava Eglīša Pašportrets (1940) un gleznotājas Lūcijas Kuršinskas lauzīti skaldņotā Klusā daba ar masku (20. gadu sākums), kā arī Alberta Silzemnieka mazliet naivisma garā ieturētais, precīzi izgleznotais Interjers ar sarkaniem traukiem (1923) savukārt pieder pie mākslas vēstures mazāk šķirstītajām lappusēm.
Latviešu mākslas sarkanajā topā tomēr manāmi pietrūkst Leonīda Āriņa darba Sieviete pie loga (1960, 1973) vai arī Darbnīcas (1975) - spilgtas (tiešā un pārnestā nozīmē) lokālās interpretācijas par Anrī Matisa Sarkano darbnīcu (1911); tāpat būtu derējis arī kaut kas no Kārļa Neiļa (Meitene pie galda, Pliknis, ap 1942) un Ģederta Eliasa fovistiskā perioda, no jaunākiem laikiem - Ilzes Avotiņas spilgti luminiscējošās gleznas. Skaidrs, ka uzdevums nebija veidot vēl vienu variāciju par jau cilāto tēmu «Fovisms latviešu mākslā», tomēr sarkano objektu «arhīvs» riskē palikt pārāk reģistrējošā toņkārtā, nepiepildot skatītāja vēlmes «..pēc krāsas enerģijas» un «sarkanā kā pēc mākslinieka pasaules izjūtas» (Alla Petropavlovska. Sarkans. Nu un? Žurnāls Ir, 3.-9. febr., 34. lpp.). Ikviens aicināts pārliecināties, vai emociju mērenību var līdzsvarot izzinošā funkcija - krāsas interpretācijas vēsturiski ģeogrāfisko atšķirību iepazīšana.
* LMA Mākslas vēstures institūts