Tā čekas kambari un Sibīrija no manis pagaidām aizslīdēja. Neslēpšu - es, Brodvejas zēns, izjutu lielu atvieglojumu.
Nākamajā dienā mums nācās sastapties ar drošības dienesta vīriem - kā nekā viņiem bija darīšana ar latviešu leģiona puišiem. Ar mani saruna bija īsa, tomēr izjutu pret sevi pratinātāju dziļu nelabvēlību. Pēc dažām dienām mani pārģērba, uzkāra plecā krievu automātu un es kopā ar pārējiem latviešu zēniem nodevu zvērestu. Vai nav paradokss? Toreiz, kad man vajadzēja nodot karavīra zvērestu Rietumprūsijā, es gulēju slimnīcā ar 40 grādu temperatūru ar kaut kādu nopietnu infekciju. Neglītās, netīrās totālās mobilizācijas ideologiem savu uzticību nebiju spējis apliecināt. Un tā man sākās jauns dzīves posms. Lūdzu komisāram, lai aizsūta maniem vecākiem ziņu, ka esmu dzīvs un kur atrodos. Diemžēl lūgums netika uzklausīts. Mans pulkvedis bija stalts, jauns gruzīns. Viņa rīcībā bija zirgs un vieglā automašīna, arī vesela mediķu brigāde - ārsti, ķirurgs un daiļas medmāsiņas. Mums būšot jādodas uz Dancigu, kas joprojām ir ielenkta un krievu neieņemta. Pulks izskatījās ļoti daudzkrāsains: te bija Donas kazaks ar līku zobenu pie sāniem, tam līdzās - puisis no Kubaņas uz sava zirga, bet pamatsastāvs - vienkārši krievu zaldātiņi. Es esmu padots mazam, melnīgsnējam aziātam, kurš no pirmā brīža neslēpj savu naidīgumu pret mani. Katru reizi, izsakot kādu pavēli, viņš valstīja rokās lielu, melnu revolveri, droši vien pielādētu. Arī es pret aziātisko priekšnieku izjutu dziļu nepatiku. Un tomēr - kad ziņoju viņam par savu, jaunajos zābakos noberzto kāju, viņš tūliņ atsūtīja medmāsiņu. Apskatījusi vainu, viņa atzina, ka neesmu spējīgs nosoļot 200 kilometrus līdz Dancigai. Tieku iesēdināts ratos.
Un tā es ar zābakā noberztu kāju zirdziņa vilktos ratos braucu iekarot Dancigu. Ir aprīļa pirmās dienas, saulainas un samērā siltas. Ceļa malā, pa kuru virzāmies uz pilsētu, abās pusēs nostādīts pūtēju orķestris. Tas atskaņo Zilo Donavu, Vīnes meža stāstus, Amūras viļņus. Kad atskan pēdējie, man jāraud. Atcerējos tēvu, viņa stāstus par savu dienestu cara armijā Pirmā pasaules kara laikā. Tad viņš mēdza šo dziesmu atskaņot uz vijoles. Arī Skan stepē vientuļš pasta zvaniņš. «Es sēžu kamanās,/ Balts sniedziņš gaisā mirgo/ Un melna tumsa gorās sila malā./ Brauc, pastniek, lai zvaniņš tumsu biedē!» Tā rakstīja Jaunsudrabiņš, atgriezies no trimdas. Šodien te, Rietumprūsijā, nesnieg, bet melna tumsa man ir visapkārt. Un es pēc totālās mobilizācijas devos glābt vācu 3. impēriju no sakāves...
Drīz būsim pie mērķa. Man uzdots nokļūt pilsētas Rātsnamā, kur sabēgušas Dancigas sievietes, cerot, ka tur būs pasargātas no krievu zaldātiem, kad tie pēc laupīšanas būs piedzērušies un sāks izdarīties ar sievietēm... Man viņas būšot jāmierina. Kāda paradoksāla situācija! Krievu ģenerāļi neprot vācu valodu un ir spiesti uzticēt glābšanas misiju man, latvietim, kas dienējis leģionā, kam sveša padomju ideoloģija un krievu ekspansijas plāni Eiropā. Bet ģenerāļiem nav laika par to domāt. Un es mēģinu šīm nelaimīgajām sievietēm teikt kaut ko sirsnīgu, cilvēcīgu. Man kļūst žēl šīs jaunās un vecās vācu dāmas, kad redzu viņas nobijušās un novārgušas koridoros, trepju telpās un ielu malās. Pēc visa tā jūtos nelāgi - fiziski un garīgi.
Esmu noguris un izsalcis. Un tad pēkšņi - zvanu skaņas! Tās liecina, ka ārpus melnā murga, kurā atrodos jau daudzus mēnešus, vēl pasaulē ir kaut kas pazīstams un cēls. Mana nodaļa virzās uz pilsētas centru. Apstājamies laukumā, uz kuru ved plats, gaišs bulvāris. Acīmredzot laukums pēdējās dienas izmantots par ātrās palīdzības medpunktu. Par to liecina atstātās gultiņas. Nekavējoties vienu no tām iestumju košuma krūmos bulvāra vidū, zaļajā joslā starp jaunām liepiņām. Te ir tik jauki! Mostas pavasaris, raisās jaunās lapiņas, viegli smaržo zeme. Vēl tikai jāsameklē kāda sega, tad varēšu pārlaist nakti. Cerams, mierīgi, jo armijas klātbūtne te maz jūtama, neskan skaļie izsaucieni ar mātes vārdiem. Es kā vienmēr esmu noguris un izsalcis un tomēr neatkarīgs un uz brīdi it kā brīvs.
Turpinājums 15. augusta numurā