Palienu zem segas, rūpīgi nolieku blakus neveiklo, smago automātu un drīz vien aizmiegu. Bet tad mani no miega izrauj automātu šāvieni un izmisušu sieviešu kliedzieni, piedzērušu zaldātu aurošana krievu manierē. Pievelku tuvāk automātu, kaut saprotu - tas nepalīdzēs. Tostarp dzērāju aurošana, sieviešu šausmu kliedzieni un automātu kārtas pieņemas spēkā. Pa bulvāri man abās pusēs virzās armijas transports. Pilsētā nāk iekšā jaunas karotāju vienības. Mani neviens neaiztiek, un es atkal iemiegu. Pamostos, kad jau gaiša diena. Vēl viena melna nakts aizvadīta. Viss bulvāris ap mani piepildījies ar armijas automašīnām. Tātad - melnais murgs turpinās. Vai Danciga, vācu un poļu osta, tagad piederēs Lielkrievijai? Eiropā ieplūst Staļina armija un slima ideoloģija. Vienīgais, kas saprot notiekošo, ir Čerčils, bet vienaldzīgie amerikāņi viņu neņem vērā... Tas - Dancigā. Bet kas notiek manā Rīgā?
Pēc neilga laiciņa esmu jau Dancigas ostas lielā kanāla krastā. Te man kopā ar pulka biedriem būs jāatvaira vācu soda rotu iespējamā izlaušanās no ielenktās ostas. Ir jāierokas zemē, un tas nākas ļoti grūti, jo kanāla krasts būvēts no ļoti smagas zemes un oļiem. Šī nakts ir īpaša - Lieldienu nakts. Pār galvu kā milzu putni pārlido kārtējais krievu mīnu sūtījums. Mīnas krīt otrpus kanālam, kur eksplodē ar nežēlīgu, asu troksni. Tas ir draudošs. Un tad atkal klusums. Pa krastu man garām soļo dežurējošais virsnieks. Saņemu aizrādījumu, ka neesmu pietiekami dziļi ieracies. Tas, protams, krieviskā manierē, ar sulīgiem «mātes» vārdiem papildināts. Aust gaisma. Skan baznīcu zvani. Ir 1945. gada pavasaris. Danciga droši vien ir kritusi, tādēļ zvana. Tas kaut kā nomierina.
Otrā rītā pie pulka pavāra saņemu sātīgas brokastis, pat mannas putru saldajā ēdienā. Manai kaujas vienībai būšot jāiet cauri Pomerānijai un jāpiedalās svarīgā operācijā, lai nogrieztu vācu armijai ceļu, kas ved no Francijas un Vācijas dienvidiem uz Berlīni. Būs jāforsē kāda liela upe. Šodien mūsu pulkam jānosoļo 40 kilometri. Ap mani plešas Vācijas lauki. Visur valda pamestība, klejo mājlopi. Redzams, ka govis sen nav slauktas. Nabadzītes! Sajūta tāda, itin kā liels pulkstenis būtu apstājies. Nonākam pie kādas lielas upes. Mūs novirza meža malā. Sākas otra krasta, ko sargā izmeklētas vācu armijas daļas, apšaude ar artilēriju un katjušām. Mums upes šķērsošana paredzēta rīt, ļoti agri. Šinī krastā savilktas milzīgas krievu armijas masas. Nezinu, kādam ģenerālim vai maršalam esmu patlaban piederīgs. Esmu mežā atradis tādu kā mazu bunkuriņu. Apmetos tanī un jūtos it kā pasargāts no nejēdzības. Tad staršina mums, kam rīt jāforsē upe, izdala degvīnu - tas dabūts no kādas vācu spirta darītavas. Izdzeru savu mēriņu un liekos gulēt bunkuriņā. Aiz meža nostādīta smagā artilērija. Tā uz upes otru krastu raida nepārtrauktu uguni. Kā tie tur var izturēt? Melns murgs!
Bet visbaismīgākie mirkļi sākas no rīta. Tiek būvēts pagaidu tilts. Upes dibens te staigns, kā purvs. Vēlāk, ejot pāri uz otro krastu, redzu, ka purvs piedzīts pilns ar kritušajiem karavīriem. Man pretī brauc zirgu pajūgi, pilni ar nošautajiem. Man blakus pāri tiltam iet vecs, ūsains seržants. «Eh, golubčiki!» (Eh, balodīši! - krievu val.) viņš grūtsirdīgi nopūšas. Un tad esam otrajā krastā. Tas ar izrautām granātu bedrēm atgādina šaha galdiņa virsmu. Mans pulks sagūlis laukā pie svarīgā ceļa. To joprojām apsargā vācu karavīri. Ir jau vēla pēcpusdiena, drīz satumsīs. Tad mans pulks iet uzbrukumā. Vācieši ierakušies ceļa malā un cenšas uzbrukumu apturēt. Aurojot «Za Staļina. Urā!», krievi cenšas ielauzties vāciešu aizsargātā zonā, bet - nekā. Tad nāk tanki un bliež uz ienaidnieku. Elles troksnis, kas plēš pušu ausu bungādiņas. Vācieši atstāj savus ierakumus un pāri ceļam skrien uz nogāzi, kas atgādina piejūras kāpas. Nogāze apbūvēta ar daudziem bunkuriņiem. Ak, kā gribētos kādā no tiem apmesties, kaut pagaidām...
Tad pēkšņi saņemu ļoti stipru un sāpīgu sitienu pa kreiso plecu. Nokrītu zemē uz ceļiem. Lodes ap mani sīc kā lapseņu bars. Kreisās rokas plauksta kļuvusi nejūtīga un slapja. Asinis!
Turpinājums 22. augusta numurā