Uzkāpjot slimnīcas trešajā stāvā, atrodu mazu pasta nodaļu. Uz galda guļ nelieli konvertiņi. Iekšpusē tiem uzraksta tekstu un saloka trīsstūri. Tādas mazas kā rotaļu vēstulītes Otrā pasaules kara laikā pie adresātiem kursēja visā Padomju Savienībā. Lūk, izdevība maniem vecākiem aizsūtīt ziņu, ka esmu dzīvs!
Izrādījās, mana vēstulīte patiesi bija sasniegusi mērķi, neiedomājami iepriecinot vecākus. Nu, uzrādot to čekas ierēdnim, viņi tikuši atbrīvoti no pastāvīgā terora, dzīvokļa kratīšanas, pratināšanas un draudiem. Drošības komitejas vīriem nedeva mieru fakts, ka esmu mobilizēts vācu armijā.
Kādu dienu saimniecības māsa visiem izdala tabaku. Saņemu paciņu papirosu Belomor. Arī algu par pusgadu - 1 rubli un 20 kapeiku. Tūliņ dodos uz ciematu, varbūt melnajā tirgū, kas izvietojies ceļa malās, varēšu smēķus iemainīt pret saldējumu. Nesu savai medmāsiņai paciņu Camel. Ceru, ka viņa varbūt piekritīs to izsmēķēt kopā ar mani kādā klusā vietā, kur mēs būsim tikai divi vien... Rīt noņems manu ģipša korseti. Roka būs sadzijusi, un es varēšu doties uz Rīgu! Slimnīcā satieku daudz latviešu puišu. Tie atgādina, ka tuvojas Līgovakars. Varbūt paspēsim atgriezties uz svētkiem? Viņi sapņo tad izdzert mučeli alu. Bet es - aiziet uz Brodveju. Varbūt atkal dzirdēšu populāro grupu Ben Goodman, Luiju Armstrongu...
Mans atpakaļceļš uz Rīgu sākas Ņižņijnovgorodā. Braucējiem, kas pārsvarā ir latvieši, tiek padots garš vilciena sastāvs. Mani māc nepacietība un nemiers. Ar to mirkli, kad totālā mobilizācija mani izrāva kā koku no zemes, vairs neuzticos nekam. Jādomā par to, ko padomju režīms Rīgā būs paspējis izpostīt... Beidzot esam galā. Pie vilciena liels sagaidītāju pūlis. Savus vecākus neredzu, tāpēc dodos uz Centrāltirgu, uz vecāku kādreizējo stendu. Nav iespējams izstāstīt, kādas izjūtas pārņēma, sastopoties ar māti. Viņa katru dienu esot gājusi uz netālo baznīciņu, kur likusi svecīti, lūgusi Dievu sargāt dēlu un atvest atpakaļ dzīvu. Nu varu apņemt mātes augumu ar savu veselo roku... Paldies dievam, ievainotā roka neliek sevi manīt. Tūliņ pat saņemu arī dāvanu - ar zeltu apgleznotu Venēcijas vīna krūzi, kā manas dzīvības izglābšanas simbolu.
Tagad to esmu uzdāvinājis savai sievai, kura arī izglāba manu dzīvību pirms pāris gadiem, kad gulēju zemē ar insultu aiz slēgtām durvīm. Sieva atsauca palīgā glābējus, kas atlauza durvis, un ar ātro palīdzību aizrāva mani uz slimnīcu. Bet toreiz, 1945. gada jūnijā, es klausījos savu vecāku stāstījumu par to, kā speciālās milicijas vienības vīri ik nedēļu izdarījuši kratīšanu mūsu dzīvoklī, katru dienu izjautājot vecākus par manu prombūtni. Latvijas karogu, kas bija iemūrēts sienā, viņi tomēr nebija atraduši. Citādi es savus vecākus te vairs nebūtu atradis. Uzzināju, ka savu draugu un Brodvejas biedru Viktoru Kalniņu es nesastapšu - viņš kopā ar vecākiem aizbēdzis uz Zviedrijas krastiem. Arī mana lielā mīlestība izceļojusi uz Vāciju. Dievs vien zina, kur viņa tagad mīt. Mana skola - Rīgas Valsts tehnikums - ir savā vietā un laipni gaida mani atpakaļ. Es to pabeigšu. Bet Padomju Krievijas smagā ķepa ir uzgūlusies mums virsū un man vēl ilgi būs jāsmok zem tās.
Viens gads manā dzīvē ir aizvadīts ne tāds kā citi. Baismīgs. Vai karš ir beidzies? Nē, tas bija un būs. Malum recesarium - nepieciešamais ļaunums. Šis seno romiešu apgalvojums ir dzīvs vēl šodien. Vienmēr kaut kur karo, kāds atkal grib būt uzvarētājs. Vienmēr rodas vadoņi, kuru rokās ir lieli līdzekļi un kuri nāk ar kara ideoloģiju, lai pakļautu citus. Es atgriezos no kara ar uzvarētāju armiju, bet ne mirkli tāds nejutos. Tādēļ nekad neeju uz Karātavu kalnu Uzvaras dienā līksmoties kopā ar tiem tūkstošiem, kas tur katru gadu pulcējas. Ko viņi svin? Savus kara apbalvojumus esmu pārdevis un ieguvis kādus latiņus, kas papildināja manu nabadzīgo pensiju. Es nesvinu arī Leģionāru dienu. Savu sākotnējo uzdevumu šī organizācija zaudēja, kad tai bija jādodas aizstāvēt Vācijas trešo reihu no sakāves. Es nemīlu karu. Es mīlu dzīvi. Un sievieti kā dzīvības nesēju.