Paralēli Ilgvars ar komandu ik vasaru izmēģina jaunas, no ārzemēm atvestas kartupeļu šķirnes, lai noteiktu, cik tās piemērotas Latvijas klimatam, uzglabāšanai un čipsu ražošanai. «Šajā darbā varu ietekmēt procesus un rezultātu. Te varu veidot nākotni. Ar pagātni neko nevaram izdarīt - kas bijis, bijis, no tā varam tikai kaut ko mācīties. Bet, ja neliecies ne zinis par nākotni, to veido cits,» Ilgvars saka.
Zinātnes kārdinājums
Dārzkopība bijusi tuva gan tēvam, gan vectēvam, arī pašam Ilgvaram tā joprojām ir arī vaļasprieks - pie mājas plešas kārtīgs ābeļdārzs, ko Ilgvars sauc par savu trešo pensijas līmeni. Bulduru Dārzkopības tehnikumu viņš pabeidza ar sarkano diplomu, taču studēšana Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) agronomos bija jāatliek - Ilgvaru iesauca armijā. Pēc dienesta Sibīrijā skats uz visu bija citādāks, Ilgvars studēja, trešajā kursā apprecējās un ar sievu nolēma sākt patstāvīgu dzīvi.
«Gribēju strādāt zinātnisko darbu, likās, ka tas ir interesanti, izaicinājums un ka es to varēšu.» Ilgvars braucis vaicāt pēc darba uz Pūri, pēc tam uz Zemkopības zinātniskās pētniecības institūtu Skrīveros, bet nekur viņam vieta neatradās. Ilgvars meta domas par zinātni pie malas un sāka strādāt kolhozā Padomju Jaunatne Jelgavas rajonā. «Tā bija laba skola. Mani iecēla par iecirkņa priekšnieku - pa taisno reālajā dzīvē. Kolhozs dzīvoja no lauksaimniecības, un manā pārziņā bija lauku brigāde: desmit sievu un astoņi veči - nodzērušies traktoristi un mehanizatori. 11.00 no rīta jau braucu skatīties, vai strādnieks neguļ ar pudeli krūmos.» Taču alga bija laba, jaunajai ģimenei iedeva dzīvokli, pieteicās pirmā meita.
Bet jau pirmā gada rudenī Ilgvaram zvanīja no institūta Skrīveros, kur nu bija atbrīvojusies agronoma vieta. Sākumā Ilgvars zvanītāju atšuva, bet tas neatlaidās. «Nevarētu teikt, ka man kolhoza dzīve nepatika, bet nebija arī pazudusi gribēšana taisīt zinātni,» Ilgvars atklāj, kā nokļuvis institūta ganību zālaugu laboratorijā. Tas nebija viegls lēmums, bija jāpāriet uz kopmītnēm un mazāku algu, taču svaru kausu otrā pusē iekrita arguments, ka, strādājot zinātnē, būs vieglāk neklātienē pabeigt LLA.
Jukas un meristēmas
Pēc pāris gadiem Ilgvars institūtā kļuva par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku, mācījās Maskavā, Igaunijā, Lietuvā, aizstāvēja disertāciju LLA. Ar grādu komplektā bija jānāk stabilitātei, bet, tiklīdz Ilgvars šo līmeni bija sasniedzis, visa sistēma valstī sāka brukt. Līdzīgi notika arī ar Ilgvara apņemšanos izmantot iespēju pastudēt zālaugu lietas Lielbritānijā. Viņš pusgadu mācījās intensīvos angļu valodas kursos Minskā, bet, kad tie beidzās, brauciens līdz ar pārmaiņu laiku sākšanos pajuka. Toties angļu valodas zināšanas Ilgvaram noderēja, un vēlāk viņš stažējās Zviedrijā un ASV.
1988. gadā Ilgvaru institūtā iecēla par laboratorijas vadītāju, drīz pēc tam - par direktora vietnieku, tomēr laiks, kad vecās nostādnes vairs nederēja, bet jaunās vēl nebija skaidras, radīja jucekli, problēma bija arī niecīgais institūta finansējums. Meklējot iespēju savilkt galus, Ilgvaram un citiem jaunajiem pētniekiem radās domstarpības ar vecāko paaudzi. «Paralēli zinātniskā padome lēma, ka mana izpētes tēma nav vajadzīga, tai atņēma finansējumu. Tas man tā iekodās! Ja mani par gana nopietnu neuzskata, jāmeklē darbs citur! Biju ļoti apbižojies.»
Ilgvars sāka konsultēt jaunos, senču zemi atguvušos zemniekus Lauksaimniecības konsultāciju centrā Ozolniekos. Bet tad dienesta biedrs Ilgvaru uzaicināja darbā uz nesen dibināto AS Latfood Ādažos. Rūpnīcai vajadzēja kartupeļus, bet iepirkt sēklu no ārzemēm bija astronomiski dārgi, savukārt no vietējām šķirnēm čipsiem derīga izrādījās tikai Saturn, kam laimīgā kārtā arī bija beidzies aizsardzības periods. Lai no tās iegūtu sēklu, ar Ilgvaru priekšgalā tika izveidota meristēmu laboratorija. «Meristēmas man bija tumša lieta, braucu pie igauņiem mācīties. Kas tas ir? No kartupeļa laksta galotnes iegūst audus, kas ir brīvi no vīrusu slimībām un ko var tālāk pavairot,» Ilgvars skaidro.
Čipsiem derīgs
Lai kartupelis derētu čipsu ražošanai, tam jābūt ar augstu sausnas saturu (tad ražošanas procesā vajag mazāk eļļas), ar mazu cukura saturu (tad čipsim nav ne brūnas nokrāsas, ne rūgtenas piegaršas), svarīgi arī, lai šķirne nebūtu jutīga pret slimībām, sasitumiem, Latvijas laikapstākļiem, lai tā būtu ražīga, ilgi uzglabājama, izskatīga, Ilgvars uzskaita. Ja Latfood pirmajos gados čipsus pamatā ražoja no šķirnes Saturn, tagad klāt nākušas Lēdija Klēra, Marlēna un Verdi. Ilgvars arī ik gadu izmēģina jaunas ārzemju šķirnes, lai saprastu to ražu un kvalitāti un lai uzņēmums būtu gatavs jaunām tendencēm un ES prasībām, piemēram, par akrilamīdu daudzumu produktā. Kartupeļi pāris gadu garumā tiek testēti gan uz lauka, gan noliktavā, gan ražošanas cehā. «Tas viss ir tāda nosacīta zinātne - ne viss, kas šķiet acīmredzams, ir patiess, ir mazliet jāpašaubās, jāpārbauda. Bet iet atpakaļ pie zinātniskā darba - laikam jau ne. Šeit man patīk, ka varu redzēt sava darba augļus. Bet zinātnē esi atkarīgs no citu lēmumiem, Eiropas naudām utt.,» Ilgvars saka. Viņu gan mazliet kaitina, ka darbā neizbēgamas ir «visādas jocīgas formas, plāni, papīri», tomēr viņš lepojas ar paša izveidoto kartupeļu sēklaudzēšanas sistēmu un savu darbavietu sauc par solīdu un godīgu.