Ir cilvēki, kuri uztraucas par pārliecīgu koķetēšanu ar kristīgo baznīcu. Mums taču ir laicīga valsts, baznīca un valsts ir šķirtas, saka šie ļaudis, tomēr, paklausoties politiķu runās, tā vis neliekas. Ūja! Patiesībā varētu teikt, ka mūsu politiķi ir pārliecināti ateisti un pat Dieva zaimotāji, jo tik neganti izaicināt Visaugsto, solot neizpildāmas lietas, melojot, saskatot citu acīs maktenus baļķus, īsi sakot, tik konsekventi rīkoties pretēji Svētajiem rakstiem spēj vienīgi rūdīti bezdievji. Tātad bažas par pārliecīgu baznīcas ietekmi ir liekas.
Ir cilvēki, kuri norūpējušies, ka Latvija slīgst mūsdienu izkurtējušā liberālisma purvā. Atvainojiet, kāds liberālisms, kur jūs to redzat?! Slēpšanās aiz partiju vadoņiem, aiz mistiskas «reālās situācijas», tātad atsacīšanās no personīgās atbildības. Plus izteikta neiecietība pret citādu viedokli. Tas viss ir pilnīgi pretējs liberālismam, esiet mierīgi. Kosmopolītisma invāzija? Kurā kosmopolītisma saindētā sabiedrībā būtu tik daudz kreņķu par to, pie kādiem pieminekļiem iet, uz kurieni brauc tas vai cits politiķis?
Kreisajā flangā ir tādi, kuri apgalvo, ka Latvijā valda mežonīgais džungļu kapitālisms (kas ir slikti). Ja tas saucas kapitālisms… Valstij jādara tas, valstij jānodrošina šitas. Turklāt to prasa ne tikai vēlētāju liela daļa, bet tam priecīgi piebalso arī paši politiķi. Nu, normāls sociālisms.
Apātija, riebums pret politiku «kā tādu»? Atvainojiet, bet vēl vajag pameklēt sabiedrību, kurā tik daudziem ir stingrs viedoklis, neapgāžami pierādījumi par to, cik politiķim pieder villu, cik miljonu viņš nozadzis utt. Mūsu cilvēki zina! Tātad, nepieļaujot domu, ka viņi vienkārši pļurkst bez pierādījumiem, jāsecina, ka viņi dzīvi interesējas par politiku.
Alkas pēc «stiprās rokas», bažas par vadonisma iezīmēm. Uztraukumam nav pamata! Nekāds vadonis nevar rasties sabiedrībā, kur indivīds vēlas, lai stiprā roka iepliķē visus citus, tikai ne viņu, lai nodokļus maksā visi citi, tikai ne viņš pats.
Politikā trūkstot ideoloģijas, pārliecības. Nu, tas, vai zināt, ir atkarīgs no tā, ko mēs ar šiem jēdzieniem saprotam. Pašsaglabāšanās kā augstākais mērķis, koncepts «pēc mums kaut grēku plūdi» zināmā piesātinājuma pakāpē arī ir ideoloģija, un šajā ziņā daļa no mūsu politiķiem ir pat, varētu teikt, īsti pārliecināti fanātiķi.
Atvainojos, ja teksts sanācis žultains. Gribēju tikai virzīt domu, ka jebkurā sabiedrībā - ja nerunājam par nepārprotami totalitārām - vienlaikus ir dažādi strāvojumi, un apgalvojumi par sabiedrības kopīgo, noteicošo noskaņojumu ir kļūdaini (manuprāt). Viduslaiku vēstures pētnieki īgni nospļaujas, kad dzird jēdzienu «tumšie viduslaiki», jo tas bija arī garīgi ļoti rosīgs periods Eiropas vēsturē. Un ko nozīmē apzīmējums «absolūtisma laikmets»? Monarhijas ziedu laiki, jā, tomēr vienlaikus laiks, kad dzima idejas, kas vēlāk sakuploja par cilvēka prāta kultu (ar visām no tā izrietošajām sekām).
Citiem vārdiem sakot, jebkurš laiks jebkuras sabiedrības dzīvē ir krietni pretrunīgāks, dažādāks, nekā mums gribētos pašiem domāt, un uz jebkuru diagnozi var atbildēt: «Nē, mēs tie neesam, mēs esam pavisam kas cits.» Ar to arī apsveicu.