Kas notiek tavā sporta stundā? Diena.lv lasītāju atmiņas no skolas sporta stundām

1. Spēles - 28 valstīs
2. Vingrošana - 26 valstīs
3. Atlētika - 23 valstīs
4. Dejas - 23 valstīs
5. Peldēšana - 21 valstī
6. Veselība un fitness - 20 valstīs
7. Aktivitātes brīvā dabā - 18 valstīs
8. Ziemas sports - 5 valstīs
9. Citas - 7 valstīs
Avots: Eurydice ziņojums Sporta izglītība un sports Eiropas skolās

Čehijā, Vācijā un Norvēģijā sporta izglītības mācību programmā iekļauti gājēju un velosipēdistu ceļu satiksmes noteikumi.

Ziemeļvalstīs skolēni mācās izmantot kartes un citus palīglīdzekļus, lai apgūtu orientēšanās prasmes dabā.
Grieķijā, Čehijā un Polijā jauniešus iepazīstina ar olimpiskajiem ideāliem un simboliem.

Slovēnijā citu priekšmetu skolotāji pa laikam pārtrauc stundas un «veselības minūtes» laikā ļauj skolēniem izkustēties un neilgi atpūsties. Fiziskajām aktivitātēm atvēlēti arī garāki starpbrīži.
Dānijā daudzās skolās ieviests «skrien un lasi» koncepts - no rītiem pirms stundu sākuma skolēni kopā ar skolotāju skrien aptuveni 20 minūšu ilgu rīta krosiņu, tad apsēžas un aptuveni tikpat ilgi kaut ko lasa. Tas stiprinot skolēnu spēju koncentrēties.
Kiprā izveidota «aktīvo starpbrīžu» pilotprogramma, lai mazinātu vardarbību un apcelšanu skolās: skolēni starpbrīžos tiek iesaistīti fiziskās aktivitātēs bez sacensību elementiem.
Lielbritānijā jaunā sporta stundu mācību programma (no 2014. gada rudens) paredz lielāku uzmanību sacensību garam un visu bērnu peldētprasmei. 37% skolu kā sporta stundu aktivitāti piedāvā karsēju kustību, bet piektdaļā skolu bērni var apgūt jogu. Sporta stundās populārāki kļūst individuālie sporta veidi (piemēram, bokss), bet tradicionālās komandu spēles (regbijs, hokejs, basketbols) iet mazumā.

Edīte Dāvidsone Lai gan biju apaļa meitene, sporta nodarbības man patika. Pamatskolā ar draugiem bieži pēc stundām spēlējām volejbolu, un mūsu entuziasma dēļ sporta skolotājs pat atļāva mums sporta nodarbībās spēlēt volejbolu, ne darīt to, kas bija paredzēts viņa programmā. Nepatika ieskaites. (..) Visu pusgadu ne reizi nenoskrējām pat pusapli, bet tad pēkšņi jāskrien 1600 m.

Nu ko tu tur nesaprati... (..) Man patika sacensties īsajās skriešanas distancēs, tāllēkšanā, augstlēkšanā, bet totāli nepadevās mest bumbiņu un granātu. Taču vislielākais bieds bija rāpšanās pa virvi - ar apbrīnu skatījos uz klasesbiedriem, kuri vēsi uzrāpās līdz pat sporta zāles griestiem. Vēl viens biedēklis bija «zirgs». (..)

Ieva Biju no skolēniem, kas ar sazin kā izdomātajām normām netiek galā, un vecāki mani aizveda pie neirologa. Neirologs paziņoja, ka es nekad, nemūžam un neko, man nepieciešama speciāla apmācība fizkultūrā (..). Pirmā skolotāja rāvās melnās miesās: regulāri atstāja pēc stundām un nelaida prom, kamēr nebija kāds progress. Un es viņu ienīdu. Nākamās pateica, lai tinos ar savu speciālo grupu! Poliklīnikās bija ārstnieciskā fizkultūra, taču tā bija domāta slimiem bērniem un man principā nekas nekaitēja... Galu galā iemācījos gan braukt ar velosipēdu, gan slidot... Taču ar muskulatūru bija un palika švaki. (..)

Traģēdija Ir 8. klases izlaidums, pie skolas satieku draudzenes ģimeni, bet viņi visi dusmīgi. Tētis iepriekšējā vakarā uzzinājis, ka meitai vienīgais trijnieks fizkultūrā, skolotāja bija stingra normatīvu vērtēšanā. Kauns, meita nu netiek nosaukta pie labākajiem.

Oga Pēc 1. klases mūs sadalīja sporta klasē un nesporta klasē. Es tiku pie nesportiskajiem. Atšķirība - šamiem bija uz pusi vairāk sporta stundu. Vidusskolā salika atkal kopā. Nezinu, vai sportiskie izlaidās vai mēs progresējām, bet normatīvu kārtošanā bijām vienādi, kaut arī mums pamatskolā sporta skolotājs (pēc izglītības - zīmēšanas skolotājs, uz stundām pārsvarā ieradās «pālī» vai pohains) tikai izsniedza bumbu un teica - spēlējam tautasbumbu.(..)