Literāte Inga Ābele ir sarakstījusi septiņus romānus. Katram no tiem veltīti vidēji trīs darba gadi. Varētu domāt, ka viņas darba stāžs ir 21 gads. Realitātē - viens gads veikalā, viens gads fermā - pēc mūsu valsts izpratnes viņa vairāk nav strādājusi.
Mums stāsta, ka tagad ir kapitālisms un kapitālismā katrs atbild par sevi. Ka rakstniekiem un māksliniekiem jāatmet tie sociālisma laika stiķi un niķi. Kaimiņvalsts Igaunija gan arī ir kapitālistiska valsts. Un Lietuva. Un visa plašā Eiropa. Kas tad ir citādi? Acīmredzot tīra demagoģija ir Latvijā valdošā izpratne par brīvā tirgus ekonomikas realitātēm. Tās nav nekādas brīvā tirgus realitātes, bet galēji labējā liberālisma pārmērības, kas tikai Latvijā kopš 90. gadu vidus ir padarītas par normu un turpina būt norma. Savukārt elementāru sociālo garantiju prasības pie mums ir padarītas par drošu «sociālisma» vai «kreisuma» pazīmi, ko inteliģentam Latvijas cilvēkam būtu pareizi noraidīt, ja viņš ir labējs jeb labs, nevis kreiss jeb slikts. Latvisks jeb labējs vai kreiss jeb krievisks - kā gluži nopietni domā krietna sabiedrības daļa.
Laiks šīs muļķības mest pie malas. Radošo savienību padome beidzot ir sākusi izstrādāt likumprojektu, lai aizstāvētu radošo cilvēku sociālās tiesības. Igaunijā un Lietuvā valsts radošajām savienībām piešķir līdzekļus savu biedru pabalstiem, Latvijā - ne. Tā nevajadzētu turpināties.