Stāsti par latviešu kašķīgumu diemžēl attiecināmi ne tikai uz politikas jautājumiem, bet arī biznesa vidi. Vieni atjaunojamo energoresursu projektu atbalstītāji plūcas ar citiem, vārdu kaujas piensaimniecībā, savstarpēja villošanās nav sveša arī būvniekiem, alus ražotājiem, izdevējiem, atkritumu savācējiem, mobilo sakaru operatoriem, IT firmām utt. Un šo «kariņu» intensitāte ir tāda, ka te vairs nevar runāt par veselīgu konkurenci.
Situācijai ir arī objektīvi iemesli: sarucis noiets, grūtāk pieejamas finanses un pasūtījumi, nervi uzdod. Tomēr, ja paveramies uz tuvākiem kaimiņiem, tur cīņa par vietu zem saules nenotiek tik asiņaini. Un kamēr mūsējie izvalkā cits citu pa presi, viņu iespēju izmanto citu valstu konkurenti. Piemēram, kamēr mēs strīdamies, kur celt sašķidrinātās gāzes termināli (Rīgā vai Ventspilī), tikmēr Tallinas ostā šādam projektam jau ierādīta teritorija. Kamēr mūsu dzelzceļa kravu pārvadātāji apmainās «laipnībām», leiši paņem kravas. Tātad ekonomiskā situācija vien nav izskaidrojums.
Kādi vēl iemesli, un ko te varētu labot? Iespējams, pārāk regulēta uzņēmējdarbības vide, pārāk daudz normatīvo aktu. Jo, ja uzņēmējs X zina, ka viņa konkurentu teju vai izputināt var vienas rindiņas izmainīšana kādā likumā vai dažu ciparu izmainīšana konkursa kritērijos, tad viņam rodas kārdinājums meklēt kontaktus ar vajadzīgo amatpersonu un aicināt uz kafiju. Konkurents to zina un uz kafiju aicina citu amatpersonu. Un sākas plūkšanās.
Ja biznesa atkarība no «papīriem» būtu mazāka, vairāk izšķirtu konkurējošo produktu reālā kvalitāte. Te var iebilst, ka viens īsti negants uzņēmējs pamanīsies arī par konkurenta produktu palaist baumas, tomēr šādas metodes draud ar lielākām juridiskām nepatikšanām. Tātad, atvainojos par ābeces patiesību, rekomendējama ir valsts regulējošo iespēju samazināšana. (Starp citu - ir mēģināts saprast, kas valstij pieder, kādas ir iestāžu funkcijas, bet nav dzirdēts par inventarizāciju normatīvo aktu saimniecībā.)
Otrs iemesls šķietami ir pretrunā pirmajam, proti, nepietiekama valsts aktivitāte. Tomēr runa ir nevis par regulēšanu, bet nozares politikas noteikšanu. Ja valsts, piemēram, pasaka, ka vēja enerģiju kaut kādu iemeslu dēļ neuzskata par perspektīvu atjaunojamo energoresursu, tad izpaliktu «vējinieku» plūkšanās ar biomasas projektiem par lielāku gabalu no pīrāga. Būtu nepieciešama precīzāk formulēta nostāja, ko valsts atbalsta lauksaimniecībā, ostu nozarē, programmatūras ražošanā elektroniskās pārvaldes kontekstā utt. Ja ir valsts nostāja «visiem pa kripatiņai», tad kašķi ir neizbēgami.