Daugavpils 10. vidusskolas 5. klases skolniece Jekaterina Keirāne ne tikai izglāba no dzelmes trīsgadīgo Lauru, bet arī uzreiz centās sniegt viņai pirmo palīdzību, kamēr pieaugušie apjukumā stāvēja apkārt. «Tāda viņa man ir - vienmēr skries palīgā, ja kādam grūti,» ar meitu lepojas mamma Olga Keirāne.
Pati elpina
Pagājušajā piektdienā Katja, viņas māsīca, trīs gadus jaunākais brālītis Arturs, mamma un vecmāmiņa bija devušies atpūsties uz Stropu ezera aprīkoto pludmali Vilnis. Kamēr mamma pieskatījusi brālīti, kas tikai šogad iemācījies peldēt, Katja, kura jau agrāk bija apguvusi peldēšanas prasmi, devusies ūdenī, lai apmestu loku un atgrieztos krastā. Tur arī viņa pamanījusi trīsgadīgo Lauru, kas bija sarijusies ūdeni un jau gandrīz neelpoja. Turpat blakus ūdenī peldējusi peldvestīte, kas acīmredzot bijusi uzvilkta bērnam, taču mazā laikam to bija pati atpogājusi, bridusi dziļāk ūdenī un sākusi slīkt.
«Sākumā domāju, ka viņa tikai spēlējas, bet tad paskatījos, ka nav labi, paņēmu aiz drēbēm un izvilku krastā, noliku smiltīs tā, lai no mutītes iztecētu ūdens. Tad sāku spiest uz vēderiņu un cilāt rokas,» stāsta Katja. Mākslīgo elpināšanu viņa bija redzējusi televīzijā un grāmatās, paklusām to izmēģinājusi uz mazo brāli. Tagad pirmoreiz nācies to darīt dzīvē. Katja atzīstas, ka bail neesot bijis. Tad pieskrējušas pieaugušās tantes, sākušas kliegt, paķērušas bērnu uz rokām un ienesušas kafejnīcā, kur tajā laikā bijusi iegriezusies Lauras mamma, atstājot bērnu ūdens malā vienu. Tad arī laikam izsaukuši ātro palīdzību, kas bērnu aizvedusi uz slimnīcu. Katja nosaukusi dakteriem savu vārdu un uzvārdu un devusies projām.
Mammai pastāsta pēc tam
Katjas mamma stāsta, ka Stropu ezera pludmale esot gara un stāva, ūdens diezgan strauji pārejot dziļumā, tāpēc viņa pati vienmēr rūpīgi pieskatot, lai bērni neiet dziļi. «Katja mani pat nepasauca palīgā. Tikai tad, kad jau pieaugušie bija bērnu paņēmuši, meita atnāca pie manis un saka, mamma, es bērnu no ūdens izvilku. Es biju šokā!» Izglābtās Lauras māte, sazvanīta pa telefonu, lūdz tikai vienu - neminēt viņas vārdu un uzvārdu. Bērns jūtoties labi, viņa esot pateicīga glābējai, kuras vārdu un uzvārdu uzzināja tikai no Dienas.
Dieva dāvana
Keirānu ģimenē aug divi bērni - Katja un Arturs. Firma, kur strādājusi Olga, bankrotējusi, abi ar vīru tālbraucēju šoferi nolēmuši, ka mamma tikai audzinās bērnus. Katja labi mācoties, mīļākie priekšmeti ir matemātika un darbmācība, apgūstot klavierspēli, taču vairāk par visu viņai patīkot dzīvnieki. Mājās esot jau divi kaķi.
«Katja pēc rakstura nav kareivīga, drīzāk labsirdīga un draudzīga, viņa vienmēr aizstāv tos, kam grūti. Skolā man stāstīja, ka viņa aizstāvējusi meiteni, kuru zēni sporta stundās ķircinājuši. Kad ierauga uz ielas ubagu, kas lūdz žēlastības dāvanu, skrien pie manis, lai iedotu santīmus,» saka Olga. Viņa atklāj, ka pēc pirmās neveik-smīgās grūtniecības piecpadsmit gadus pūlējusies tikt pie bērniņa, jau zaudējusi visas cerības, tad pēkšņi kā Dieva dāvana nākusi Katja, pēc pāris gadiem arī Arturs. «Es pēc viņas tik ļoti ilgojos, varbūt tāpēc arī Katju Dievs nolika tur, kur viņa varēja kādam kļūt par eņģeli un izglābt dzīvību.» Savukārt Katja kautrīgi atklāj, ka viņa pati esot redzējusi eņģeli: «Es naktī pamodos un redzēju kādu cilvēku baltās drēbēs, visu mirdzošu, bet viņš pastāvēja istabā un attālinājās uz debesīm. Visa istaba pielija ar gaismu. Tas bija tik brīnišķīgi!»