Vienā gadījumā šī netaisnības sajūta var izplēnēt, nomirt ar tās nesēju, bet pretējā gadījumā līdzi nēsātā potenciālā enerģija pārtop kinētiskajā un šī procesa galaprodukts ir naids un radikālisms. Nevar cilvēkus pēc viņu etniskās piederības dalīt labajos un ļaunajos un nedrīkst kādam aizliegt publiski runāt par pārdzīvoto.
Šādu verdiktu es uzstādu, domājot gan par kādas pārraides aizliegumu radiostacijā Naba, gan par kādu nesenu, pretrunīgu epizodi manā uzturēšanās valstī Vācijā. Šajā diplomātiskajā skandāliņā tika iesaistīts Nobela prēmijas literatūrā laureāts Ginters Grass, kura slavenais romāns Skārda bungas ir tulkots arī latviešu valodā.
Pavisam nesen vācu avīzē Sᅢᄐddeutsche Zeitung tika publicēts viņa dzejolis ar nosaukumu Kam jātiek pateiktam. Tajā 84 gadus vecais rakstnieks, ar pēdējo tinti rakstot, pārmet Izraēlai pasaules miera apdraudēšanu, kritizē Vāciju par atomzemūdeņu pārdošanu Izraēlai solidaritātes vārdā, tajā pašā laikā atzīmējot smago vācu noziegumu pret ebreju tautu un pasakot, ka jūtas dziļi saistīts ar Izraēlas valsti. Dzejolī viņš arī iesaka starptautisku atomprojektu uzraudzības komisiju nozīmēt gan Izraēlai, gan Irānai. Sanācis diezgan politisks dzejolis, bet kāpēc gan tādus nerakstīt?
Par to, ka šie pārmetumi trāpījuši jūtīgā vietā, liecina asā Izraēlas Iekšlietu ministrijas reakcija, paziņojot autoru par persona non grata un aizliedzot viņam iebraukt valsts teritorijā. Ivritā rakstošo autoru savienības prezidents pat pieprasīja Nobela Prēmijas komisijai atņemt Grasam apbalvojumu. Saistībā ar rakstnieku bieži izskanēja apzīmējums «antisemīts». Šī reakcija bija tik pārspīlēta, ka pat pašā Izraēlā tā izpelnījās stipru kritiku. Izraēļu rakstnieks Jorams Kaniuks izteicās, ka tas, kurš sāk boikotēt rakstniekus, beigās dedzinās grāmatas, bet bijušais Izraēlas vēstnieks Vācijā Avi Primors šo reakciju nosauca par iekšpolitiski motivētu populismu. Nezinu Grasa kunga patiesos vadmotīvus, šo dzejoli rakstot - varbūt tās bija godīgas rūpes par atomkara draudiem, iespējams, viņš gribēja iegūt papildu popularitāti. Vai tā ir tikai sakritība, ka tas tika publicēts tieši pirms ebreju svarīgākajiem svētkiem - pessaha? Lai vai kā, šis dzejolis Izraēlas skaudrās reakcijas dēļ guvis plašu ažiotāžu, un domāju, ka arī šajā gadījumā tā sev ir izdarījusi lāča pakalpojumu.
Esmu pilnībā pret vēstures interpretācijām «ebreji valda pār pasauli» stilā, tas lielā mērā ir tikai vecumvecais antisemītisms un ksenofobija jaunās drānās, taču vēsture nav iedalāma tikai baltajā un melnajā patiesībā, katrai tautai ir savas noklīdušās avis. Krievu rakstnieks, disidents, arīdzan Nobela prēmijas laureāts Aleksandrs Solžeņicins savos darbos vairākkārt rakstīja par nežēlīgiem latviešu tautības slepenpolicijas darboņiem, vēsturnieki ir aprēķinājuši, ka bija nepieciešamas aptuveni divdesmit tūkstošu vietējo iedzīvotāju izpalīdzīgās rokas, lai organizētu deportācijas no Latvijas uz Sibīriju. Katrā medus mucā ir pa pilienam darvas, šis piliens ir jāierauga un jāatzīst, lai nesabojātu visu medus mucu.