Pagaidām par šo atbalstu skaidrības nav, un politiķu intervijās izskan minējumi par vairākiem citiem kandidātiem. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (_Vienotība_) uzskata, ka vispirms jābūt diskusijai, kā V. Zatleram veicies pirmajā pilnvaru termiņā, un, ja tiek meklēti citi amata pretendenti, sabiedrībai jāpaskaidro - kāpēc. Partiju pārstāvji V. Zatlera izredzes palikt amatā vērtē kā visai augstas.
Par politiķi var nevienoties
Vairāki publiski minētie uzvārdi ir no Vienotības. Ja apvienībā ir vairāki prezidenta kandidāti, iekšēji būtu grūti vienoties par vienu pretendentu, bet vēl grūtāk kādam no viņiem - Sarmītei Ēlertei vai Ģirtam Valdim Kristovskim - panākt Zaļo un Zemnieku savienības atbalstu, ko, iespējams, varētu saņemt S. Āboltiņa. Varbūt Vienotība varētu vienoties ar Saskaņas centru, ar kuru kopā ir 61 balss, taču tad var piepildīties paredzējums par Valda Dombrovska (Vienotība) valdības galu. Vēsture rāda, ka partijām vairākkārt nav izdevies vienoties par prezidentu no sava vidus. Arī tagad tas varētu būt sarežģīti, līdz ar to V. Zatleram ir lielākas iespējas palikt uz otru pilnvaru termiņu.
S. Āboltiņa ir pārliecināta, ka jau nākamā gada sākumā vajadzētu sākt publisku diskusiju par Valsts prezidenta vēlēšanām, lai sabiedrībai būtu saprotams, kāpēc V. Zatlers var vai nevar turpināt šo darbu. Viņa par nepieļaujamu uzskata veidu, kā partijas prezidentus izvēlējās iepriekš, V. Zatlers par to ciešot vēl tagad. Politiķu sarunas par viņa ievēlēšanu tika organizētas tik slepeni, ka viņi tikās pat zoodārzā. S. Āboltiņa domā, ka diskusija būtu nepieciešama arī par to, vai 51 balss, kas nepieciešama prezidenta ievēlēšanai, ir pietiekams vairākums. Prezidenta pilnvaras beidzas 8. jūlijā, deputāti kandidātu vārdus Saeimas prezidijam var iesniegt ne agrāk kā 50 dienas un ne vēlāk kā 45 dienas pirms prezidenta pilnvaru beigām.
Tautas atbalsta nozīme
Pirmie atjaunotās Latvijas prezidenti Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga nostrādāja divus pilnvaru termiņus. Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens norāda uz atšķirīgajiem apstākļiem, kādos prezidenti nonāca amatā. G. Ulmanis bijis Saeimā pārstāvēto partiju (Latvijas Zemnieku savienība un Latvijas ceļš) cilvēks un saglabāja ar tām saikni arī pēc ievēlēšanas, savukārt V. Vīķe-Freiberga jau no pirmā brīža sevi pozicionējusi kā ārpus partijām stāvošs cilvēks un drīz vien arī kā «pret partijām stāvošs cilvēks», atgādina politologs. Viņaprāt, V. Vīķes-Freibergas ārpolitiskie panākumi ļāvuši piesegt iekšpolitiskās darbības kūtrumu un tautas atbalsts palīdzējis iegūt partiju atbalstu, atkārtoti kandidējot uz amatu, - ja tas nebūtu tik liels, viņu varēja arī nepārvēlēt. G. Ulmanis gluži pretēji bijis «partiju komandas spēlētājs un savu darbību koordinēja ar tām».
Kad V. Zatlers stājās amatā, viņš apņēmās kļūt par tautas prezidentu un ir centies tāds būt. Taču J. Ikstens pieļauj, ka šis atbalsts nav tik liels, kāds bija V. Vīķei-Freibergai, lai politiķi to būtu spiesti respektēt un riskētu izpelnīties sabiedrības neapmierinātību, viņa vietā izraugoties citu prezidentu. «Valdis Zatlers ir ievēlēšanas apstākļu gūsteknis, un viņa darbība nav bijusi tik krāšņa kā Vairai Vīķei-Freibergai, ar kuru arī tika salīdzināts,» atzina J. Ikstens.
Kad Jānis Lagzdiņš, kurš pēc 20 gadiem parlamentā no politikas ir aizgājis, pirmo reizi balsojis par G. Ulmani, V. Vīķi-Freibergu un V. Zatleru, visās trīs reizēs bijusi sajūta, «ka mēs riskējam, jo viņi bija lielajā politikā nepārbaudīti cilvēki». Tagad J. Lagzdiņš atzīst, ka visi trīs savus pienākumus ir veikuši cienījami un «politiķi riskējot nav kļūdījušies». Taču, viņaprāt, neviens īsti nav kļuvis par tautas prezidentu. «Vairai Vīķei-Freibergai bija liela autoritāte, un nav tik augstas atzīmes, kādu viņa būtu pelnījusi par savu darbību ārpolitikā. Taču neviens no prezidentiem, manuprāt, nekļuva par tautas garīgo līderi, jo nepietiekami aicināja cienīt un mīlēt Latvijas valsti, valodu, darba tikumu un neatstāt savu tēvu zemi,» pieļauj J. Lagzdiņš. Viņš arī uzsver, ka katram prezidentam bija savs laiks ar saviem uzdevumiem. G. Ulmaņa laikā no Latvijas tika izvesta Krievijas armija, V. Vīķes-Freibergas prezidentūras notikums bija Latvijas iestāšanās NATO un ES. S. Āboltiņa atzina, ka V. Zatlers ir atbalstījis Jaunā laika premjeru V. Dombrovski un viņa iesaistīšanās iekšpolitikā bijusi izteiktāka nekā priekšgājējiem, ar kuriem neizbēgami V. Zatleru salīdzinās, vērtējot viņa pirmo prezidentūru.