Kad Dienas žurnālists izgāja ielās, lai pajautātu cilvēkiem «no tautas», kuri tad ir tie gudrākie politiķi, saņemtās atbildes sākumā izraisīja mulsumu. Gudrāko politiķu vidū gan tika saukti arī ekspremjeri Ivars Godmanis un Valdis Birkavs, «komunists» ar pārliecību Alfrēds Rubiks, arī Saeimas deputātes Solvita Āboltiņa (JL) un Anna Seile (PS), deputāts Aigars Štokenbergs (SCP), Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) un Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC). Tomēr par gudrākajiem ar manāmu «balsu vairākumu» tika dēvēti Andris Šķēle (TP), Ainārs Šlesers (LPP/LC) un Ventspils mērs Aivars Lembergs.
Izrādās, par A. Šķēles gudrību liecinot «tik ilgi turas politikā un saglabā ietekmi» un «prot apiet visus likumus un valsti, lai panāktu sev vēlamos rezultātus», bet A. Lembergs atzīts par gudru esam, jo «vai nu pareizām, vai nepareizām metodēm, bet pacēlis Ventspili». It kā jau varētu pieņemt, ka par gudrākajiem nodēvē atpazīstamākos personāžus. Tos, kuri diendienā tiek pieminēti plašsaziņas līdzekļos kā turīgākie un ietekmīgākie. Jo miljonos mērāma turība un ietekme «parastajam mirstīgajam» šķiet pazīmes, kas apliecina kādas personas «izredzētību», īpašās prāta spējas. Ja vien par gudrību uzskata izveicību, prasmi manipulēt, izbīdīt likumus, Ministru kabineta noteikumus un citus lēmumus savās interesēs.
Pārsteidzoši? Tikai līdz brīdim, kad atceramies, cik bieži draugu kopā sanākšanās, kur tiek dziedāts, repertuārā noteikti būs dziesma par tumšajiem mežiem, asiņaino dunci un dūšīgo puisi Kaupēnu. Un krietna daļa šīs dziesmiņas dziedātāju taču nudien domā, ka Kaupēns bijis teju vai latvju Robins Huds, nevis meitu ģēģeris, kurš savos sirojumos nesaudzēja nedz sirmgalvjus, nedz bērnus.
Mūsdienās, protams, citi laiki un arī metodes citas - izmantojot ietekmi, pie mantas un slavas var tikt veiklāk nekā sirojot pa mežiem un aplaupot nejaušus garāmgājējus. Bet jūsmai par pārdrošajiem «veiklajiem zēniem» skaidrojums laikam ir aplam vienkāršs - tie īsteno jūsmotāju slēptos sapņus par turību un ietekmi. Pašiem dūšas un iespēju to realizācijai nepietiek, toties «empātijas» pret kaupēniem ir pārpārēm. «Ikviens viņa vietā zagtu!» ir ļoti bieži dzirdēts attaisnojums. Sekojot šai loģikai, sanāk, ka godīgs politiķis, kas neizmanto iespēju «uzvārīties», ir tāds nūģis, gļēvulis, neattapīgs cilvēciņš.
Tikai šie paši jūsmotāji pēc tam sūrojas par aizdomīgiem iepirkumu konkursiem, neremontētām slimnīcām, slikti noasfaltētiem ceļiem, pie kuriem taču daļēji vainojami tieši viņu apjūsmotie «tie, kuri māk».