Latvijas augstskolas ar īpaši ekstravagantu studiju priekšmetu piedāvājumu neizceļas. Taču arī tajās _Karjeras Diena_ uzgāja dažus interesantus eksemplārus.
Avantūristiem
Izdzīvošanas vadību kā B daļas izvēles kursu apgūst Biznesa augstskolas Turība tūrisma un pasākumu vadības programmu studenti. «Bija gan teorija, gan trīs dienu pārgājiens ar orientēšanos, izturības pārbaudi, gulēšanu ziemā pamestā mājā. Šķērsojām upi, sējām mezglus, mežā taisījām nometni,» stāsta Krista Graudiņa, kas 3. kursā studē tūrisma un viesmīlības uzņēmumu vadību. Viņasprāt, lielākais ieguvums no šāda kursa studentiem ir māka atrast praktiskus risinājumus un nekrist panikā ekstrēmās situācijās. Kristai šādas lietas patīk, izdzīvošanas elementus viņa savulaik apguvusi arī studentu militārajā apmācībā. Arī kursabiedru atsaucība, iespējams, būtu lielāka, ja vien vairākums nebūtu izvēlējušies viesnīcu virzienu, kur izdzīvošanas prasmes šķiet liekas.
Arī kursa pasniedzējs Pauls Jurjāns, kas pats aizraujas ar alpīnismu, tūrismu, strādājis drošības jomā, ieguvis maģistra grādu sporta zinātnē un studē pedagoģijas doktorantūrā, apstiprina, ka kursa apmeklētāji atšķiras no pārējiem studentiem. «Gatavāki avantūrām, ar pieredzi skautos vai tamlīdzīgi,» viņš raksturo un vērtē, ka kursa trīs gadus ilgajā vēsturē tā apguvēju skaits ir stabils un, šķiet, optimāls - 14-17 studentu. Ierosmi kursam devusi Turības Tūrisma katedras vadītāja, jo tāds esot arī šur tur ārzemēs. Patlaban tas balstās uz izdzīvošanu dabā, bet nākotnē vēl vairāk plānots uzsvērt kritiskās domāšanas, attieksmes veidošanas un lēmumu pieņemšanas prasmes krīzes situācijās. «Ne tik daudz - kā ieiet mežā un palikt dzīvam, bet vairāk pievērsties tam, lai studenti tiek galā ar saviem profesionālajiem pienākumiem arī ekstrēmos apstākļos,» iezīmē P. Jurjāns un teic, ka šādi orientēts kurss noderētu ikvienam studentam.
Meditētājiem
Mācīties tibetiešu valodu Latvijā liekas tikpat eksotiski un «tikai savam priekam» kā latviešu valodu - Tibetā. Tas šķiet viens no iemesliem, kāpēc studentu atsaucība šim kursam nav pārāk liela, lai gan daudzi par tādu varbūt nemaz nezina, spriež Zane Pole, orientālistikas maģistra programmas 2. kursa studente Latvijas Universitātē. Viņa pati, pamatā savas studijas saistot ar Japānu, tibetiešu mēli apgūst aiz patikas pret valodu priekšmetiem. «Tas likās jauns izaicinājums. Maniem profesionālajiem plāniem tibetiešu valoda gan īsti klāt neiet, taču mani interesē visi Austrumu reģioni,» Zane saka un stāsta, ka tibetiešu valoda ir īpatnēja un grūta, turklāt sastapt Latvijā kādu tibetieti, ar ko parunāties, nav viegli. No sākotnējiem 10 kursa kolēģiem viņi nu palikuši tikai trīs. Zane teic - pa daļai neērtā lekciju izkārtojuma dēļ.
Kursa pasniedzēja Agita Baltgalve norāda, ka studenti atbirst arī pašas valodas dēļ. «Tibetiešu valodu nevar apgūt kā angļu valodu - nākt reizi nedēļā uz nodarbībām un drīz jau sākt kaut ko saprast un runāt. Te nepieciešama regularitāte, un ne visiem ir laiks tā iedziļināties.» Agrāk, kad tibetiešu valoda bija nevis B, bet C daļas priekšmets, to apmeklējuši arī studenti, kam ar valodniecību maz tieša sakara. «Man bija studente, kas studēja fiziku, bet arī tibetiešu valodā viņai bija labi panākumi,» saka A. Baltgalve un stāsta, ka šis kurss pārsvarā domāts tiem, kam interesē valodas un reliģijas, jo, piemēram, budisma pētīšanā tibetiešu valoda atver daudzas durvis. Tā var būt ieguvums arī tiem, kas budismu un meditācijas praktizē paši.
Praktiķiem
Latvijas Lauksaimniecības universitāte ir augstskola, kur paralēli specialitātes apguvei var iziet arī autoskolu. Kā brīvā izvēle studentiem tiek piedāvāts gan kurss, kurā var apgūt satiksmes noteikumus un sagatavoties autovadītāja eksāmena nokārtošanai, gan kurss ar nosaukumu Automobiļu droša vadīšana. «Analizējam reālu situāciju piemērus no dzīves, kad cilvēks uz ceļa ir rīkojies nepareizi un pie kā tas novedis,» stāsta topošā programmētāja 3. kursa studente Una Kalva, kas drošas autovadīšanas kursu iekļāvusi arī savā lekciju sarakstā. To apgūst studenti, kam jau ir autovadītāja apliecība, bet Una teic, ka šādi tādi drošas braukšanas knifi tiek ierādīti jau mācību laukumā vai ielās, mācoties braukt ar kādu no abu pasniedzēju mašīnām. «Grūti iedomāties, kā tas varētu noderēt profesijā, taču praktiskajā dzīvē gan,» viņa vērtē.
Juris Bolšteins, kas studentiem māca gan satiksmes noteikumus, gan drošo braukšanu, apliecina, ka interese par abiem kursiem ir liela: patlaban autovadīšanu apgūst 23, bet drošo braukšanu - 35 studenti. Viņš gan norāda, ka īpaši ar drošas braukšanas mācīšanu izvērsties nevar, jo nav autodroma un pilsētā nevar trenēties, tāpēc pamatā jāaprobežojas ar teoriju - padziļinātu ieskatu uzvedībā uz ceļa, psiholoģiskajās situācijās. Abus autokursus augstskolā savulaik bija iespēja izveidot, jo vēl no padomju laikiem bija saglabājusies attiecīga mācību bāze, ko negribējās aizlaist vējā, J. Bolšteins stāsta.