Sāku domāt: vai man tāds avotiņš ir, un no kurienes tas urdz. Ir, ir! Tikai manējais veidojies no sīkām urdziņām, kuras, kopā satekot, veidojušas to, ko varētu dēvēt par radīšanas prieku. Katra tāda urdziņa atklāta vienā konkrētā dzīves periodā. Daža uzradusies, apstākļu diktēta, cita sadzirdēta jau agrā jaunībā, pat bērnībā. Bet mērķis visām viens - radīt! Nē, ne jau mākslas darbus, kā varētu domāt. Daudzi, kā zināms, aizraujas gan ar pindzelēšanu, gan mālu mīcīšanu. Arī tēvoča glezna ar akmeņainu jūras krastu pie sienas liek domāt, ka manos senčos bijuši mākslinieki. No bērnības atceros, kā šis pats tēvocis kopā ar savu brāli veidoja no ģipša zvēru figūriņas un apgleznoja pudeles, kas pārtapa vāzēs. Savus darinājumus viņi veda pārdot gadatirgos. Toties mana darbošanās vienmēr bijusi vaļasprieku līmenī.
Balles kleita no izpletņa
Mani bērnības un jaunības gadi ritēja badīgajos pēckara gados. Gribējās pucēties, bet veikalu plaukti - tukši. Atceros, mana pirmā balles kleita tika šūdināta no balta izpletņu zīda - vienīgais audums, kas bija pieejams. Šo to pāršuvu no mammas kleitām. Kad piedzima meitiņa, arī viņu gribējās uzpost. Pati darināju kleitas viņai un sev, kā nu prazdama. Vēlāk, 80. gados, bija pieejami šūšanas kursi. Tad nu varējām savu māku tuvināt profesionāļu līmenim. Kursus beidzot, notika skate. Katrai šuvējai vajadzēja uz mēles demonstrēt savu darināto «šedevru». Man vēl saglabājusies toreiz šūdinātā balles kleita no sarkana franču zīda auduma ar greznām mežģīnēm. Bija patiess prieks par savu varēšanu un iespēju labi izskatīties! Tagad gan ar šo vaļasprieku vairs nenoņemos - veikali pilni ar skaistiem, moderniem apģērbiem, ko pat es, seniore, par savu pensiju varu nopirkt.
Pēc atmodas radās iespēja likt lietā vēl vienu aizraušanos - pavārmākslu. Jo nu arī pie mums uzradās produkti, kas padomju laikos tikai ārzemju veikalos ieraudzīti. Laikam jau šis vaļasprieks tomēr atnācis pie manis no mātes, kura jaunībā pelnīja naudiņu, klājot galdus lieliem godiem. Arī māsa to mantojusi un izmācījusies par pavāri. Vēl tagad, seniores gados, strādā ar radošu izdomu. Ne velti viņas gatavotos ēdienus slavē operas mākslinieki. Es savu pavārmākslu lieku lietā, gatavojot ģimenei. Esmu savākusi apjomīgu pavārgrāmatu un specializēto žurnālu kolekciju. Tad nu atliek tikai tos izšķirstīt un sameklēt kaut ko oriģinālu, vēl nebaudītu un pārsteigt savus tuviniekus, bet reizēm arī ciemiņus. Prieks, ja izdodas. Cenšos no ārzemju braucieniem pārvest kādus neparastus komponentus un garšvielas. Tā pērn no Ungārijas atvedu īstu ungāru gulaša recepti, bet aso piparu virtenes nu grezno manu virtuvi.
Sēž iekšā zemnieks
Saka, ikvienā latvietī sēž iekšā zemnieks. Kaut arī esmu mazpilsētas skuķis, cik vien atceros, mums vienmēr bijis ģimenes dārziņš. Kad pārcēlāmies uz Rīgu, pilnai laimei man tas bija vajadzīgs. Un ieguvu. Mežonīgā vietā, Bolderājas šosejas malā, iekopām zemes pleķīti un sastādījām tur visu, ko vien varēja dabūt. Diemžēl nācās to visu pamest, jo zagļi mūs apciemoja biežāk nekā mēs paši. Tas pats notika arī otrajā ģimenes dārziņā, ko nopirkām nu jau brīvajā Latvijā. Lai tiktu uz to, dzīvības briesmās vajadzēja šķērsot Ulmaņa gatvi. Un tomēr - šeit pavadījām daudzus skaistus, radoša darba pilnus brīžus, priecājoties par uzplaukušajiem ziediem, ogulājiem, krūmiņiem. Pēc dažiem gadiem cits pēc cita sāka zust viss, kas bija no metāla: ūdenspumpis, žoga stabi ar visu sietu, ūdensmuca, spaiņi... Beigās nozagts bija viss.
Aizņemties laiku
Nē, visu nozagt nevar, mana vēlme uzlikt savas domas uz papīra vienmēr būs pie manis. Tāpēc jau izvēlējos žurnālista profesiju. Bet rakstīt dzeju - tas ir kas cits. Tā dzimst tikai īpašā dvēseles stāvoklī, un to gribas veltīt tikai kādam īpašam cilvēkam. Dzejoļus sāku sacerēt, jau apmeklējot pamatskolu. Atceros - reiz uz Ziemassvētkiem klase pat iestudēja manis sacerētu uzvedumu, tādu kā poēmu. Protams, neteicu, ka tā ir mana, baidījos, ka tad nepieņems. Taču visspēcīgāko impulsu dzejošanai, protams, dod mīlestība. Vesela klade pierakstīta pusaudža vecumā pirmās mīlestības pārdzīvojumu iespaidā. Tomēr visizjustākie dzejoļi man tapuši seniores gados, kad iepazinos ar savu tagadējo vīru. Man bija 65, viņam - 72 gadi. Arī viņš man par savu mīlestību pauda dzejas rindās, jo tāpat kā es ir liels romantiķis un liriķis. Esmu sacerējusi dzejoļus dažādās dzīves situācijās. Reiz pirms kārtējās tikšanās ar seniem draugiem man gribējās veltīt viņiem dzejoli. Lūk, šādu.
Cik labi, ja tev ir draugs!/ Kad smilšu kastē tu kūkas cepsi,/ viņš tavā spainītī mīklu jauks./ Par nerātnībām viņš nesodīs tevi,/ bet tikai mazlietiņ pieri rauks.../ Draugs būs pat līdzās, kad cits/ tavā pirkstā gredzenu mauks./ Kā kumeļš aši projām skries gadi/ un nemanot tālēs zilajās trauks./ Tad nebūs no svara, vai pavasars būs,/ kad zāle zaļos un pumpuri plauks./ Vai ziemas diena, kad klusumā baltā/ visapkārt būs ietinies mežs un lauks./ Jeb rudens, kad vēji kā vilku bari/ koku kailajos zaros kauks./ Es atkal un atkal tev roku sniegšu/ un teikšu: tu esi tik jauks!/ Viņš būs pie tevis arvien. Arī tad,/ kad vēl vieni zvani mūs kopā sauks./ Tik tāpēc, ka viņš ir tavs draugs.
Jā, es šad tad apskaužu tos literātus, kuri sarakstījuši garu garos romānus. Kaut es tā varētu! Tāda iecere man ir jau sen. Pat nosaukums izgudrots, un tas jau ir galvenais. Tikai nelaime - laika ir palicis par maz. Varbūt kādam senioram tā ir par daudz, un es varētu aizņemties?