Kādreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas (TP) lolojums J3B rosījies ne pa jokam, tikai beigās atkal sanāk kā sakāmvārdā - kas par daudz, tas par skādi. Bez skādes nodokļu maksātājiem tāda neizbēgami radusies arī visu šo neveiksmīgo būvniecības pasākumu mērķim un jēgai - kultūrai un mākslai. Un ne vien tādā ziņā, ka, iegrūžot milzu naudu ne vienmēr pēc lietderības kritērija izsvērtos tēriņos, šī nauda vismaz iespējas līmenī tiek atrauta kultūras un mākslas artefaktu radīšanai. Lielākais risks šādu nejēdzību gadījumos ir galvenā sasniedzamā mērķa un uzdevuma diskreditācija, tā nozīmes un vērtības krišanās tautas acīs. Ja visu šo smalko lietu - koncertu, teātru, izstāžu, mākslas kolekciju utt. - proponētāji morāli un tiesiski apšaubāmi rīkojas ar cēlo mērķu vārdā «izsisto» naudu, vai tikai arī paši šie mērķi nebūs mazāk cēli, nekā tiek stāstīts? Un, ja tas viss neizbēgami maksā tik baisi daudz un ir saistīts ar tikpat neizbēgamu korupciju, izšķērdību un pārmaksāšanu, vai mums to maz vajag?
Citiem vārdiem sakot, kam interesē māksla? Šo jautājumu var iekodēt LMM izstāžu zāles kim? akronīmajā nosaukumā, kas līdz šim nozīmēja «kas ir māksla?» un «kas ir muzejs?». Kam tas interesē? Par spīti daiļrunībai, tas neinteresē kultūras funkcionāriem, kas ir nevīžīgi pret uzticētajiem miljoniem latu. Šķiet, ka patiesā viņu interese ir ar būvju un citiem projektiem «apgūstamā» nauda.
Tieši šāda kaitniecība mākslas un kultūras cēlo mērķu tēlam ir nodarīta, funkcionāriem ar Demakovas kundzi priekšgalā savās darbībās pieļaujot kultūras politikas sfērai nepiedodamu «māksliniecisko nekārtību». Kāds bagātāks varbūt var darīt, kā grib, bet mūsu situācijā ir pēdējais brīdis ieklausīties Valsts kontroles (VK) un Ingunas Sudrabas teiktajā: «Tādu valsts administrāciju, kāda ir pašlaik, ar mūsu iekšzemes kopproduktu Latvija nevar atļauties.» Arī ne kultūras būvju administrēšanā.
Trīs lielprojektu nekārtības met neveselīgu ēnu arī uz citiem - mazākiem, toties daudzskaitlīgākiem - projektiem, kas ieplānoti programmas Mantojums 2018 ietvaros un daļēji ir VK norātās Kultūras ministrijas pārraudzībā. Programma paredz lielākus un mazākus būvdarbus 79 valstiskas nozīmes ar kultūras mantojumu saistītos objektos no Rīgas pils līdz Valsts arhīva reģionālajām nodaļām. Nodomi, protams, atkal jau cēli, un definētais mērķis - «sekmēt līdzsvarotu kultūras procesu attīstību un kultūras pieejamību» - lielisks, tomēr situāciju nervozu padara konteksts, kurā šo teicamo iniciatīvu paredzēts veikt ― jau peltā KM un ar savām nedienām nosacīti galā tiekošie Valsts nekustamie īpašumi. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas līdzdalība administratīvo risku novēršanā diez vai ko dos, jo viņi nav tiešie programmas realizētāji.
Riski, spriežot pēc VK konstatējuma par līdzšinējo veikumu kultūras būvju jomā, ir reāli. Skandalozs ir «sausais atlikums» no koncertzāles projektā ieguldītā miljona latu - skice. Skice!!! Daudzi desmiti tūkstošu tērēti bez kādas saistības ar paredzētajiem mērķiem, proti, kam nu iegribējās. Aplama gribas brīvība manifestējusies arī J3B rīcībā ar vairāk nekā pusmiljonu latu, atļaujoties aģentūrai neparedzētas vaļības, kas varēja izraisīt negatīvas finansiālas un juridiskas sekas. Cerams, ka VK atklātais īstenosies taustāmās tiesiskās sekās.
Šeit nu no kultūrpolitikas, kurā pirmām kārtām būtu vajadzīgs juridisks korektums un tiesiskums, nonākam pie jautājuma - ko iesākt, ja tā visa nav vai arī tas ir defektīvs? VK gadā saražo nez cik skandalozu materiālu par amatpersonu rīcības apšaubāmo tiesiskumu, par ko prokuratūra var tikai noplātīt rokas: VK secinājumi nav juridiski pietiekams pamats izšķērdības un citu nejēdzību sodīšanai, ja vien amatpersonas pamanījušās visu juridiski «korekti» atrunāt. Šāda sistēma ir neefektīva un neatbilstīga valsts interesēm. Priekšvēlēšanu laikā pozitīvs un atbalstāms populisms būtu kādam politiskajam spēkam šo likumdošanas nepilnību novērst, lai amatpersonu pierādīta bezatbildība un izšķērdība varētu tikt reāli sodīta.