Skumjām ziņām seko karstās - kur liksies! - trešdiena Kannās bija Kventina Tarantīno diena. Konkursa iznācienu piedzīvoja Bēdīgi slavenie mērgļi/Inglourious Basterds, filma, kurai bija piešķirts lielā notikuma statuss jau krietni pirms pirmizrādes. Tarantīno ir Kannu festivāla mīluļa reputācija. Režisora starptautiskā slava sākās pirms 15 gadiem līdz ar Zelta palmas zaru filmai Lubene. Pēcāk Tarantīno uz Kannām ir braucis, kad vien aicina - arī kā žūrijas priekšsēdis. Tieši viņš bija tas, kurš Zelta palmas zaru atdeva skandalozi dokumentālajai Maikla Mūra filmai Fārenheits 9/11. Tarantīno kā īstam kinomaniakam ar savu autodidakta izglītību, aizrautību un apsēstību ar filmām - jaunām un vecām, austrumu un rietumu, kvalitatīvām un tieši pretēji - Kannu festivālā ir īstā vieta.
Filmai Bēdīgi slavenie mērgļi unikalitātes padrēbi nodrošina kaut vai fakts, ka Tarantīno, šis azartiskais, lielais bērns, pirmo reizi pievērsies vēsturiskam materiālam. Filmas darbība norisinās nacistu okupētajā Francijā. Tā sākas ar pedantiski, pat knauzerīgi un spriegi uzfilmētu epizodi kāda franču zemnieka mājās - te ieradies nacistu virsnieks Hanss Landa, kurš smeķīgā dialogā izprovocē zemnieku nodot noslēpto ebreju ģimeni. No asinspirts izdodas izbēgt vien Šosannai - jaunai blondai meitenei (Melānija Lorēna). Viņa nokļūst Parīzē, pieņem citu identitāti un kļūst par kinoteātra īpašnieci, kas izrāda gan Lenijas Rīfenštāles, gan Anrī Kluzo filmas... Paralēlā filmas darbības līnija vēstī par amerikāņu ebreju trieciennieku desantu Francijā, kurus vada leitnants Aldo Reins ar fanātisku spīdumu acīs, aģitējot skalpēt nacistus bez žēlastības. Tāds stāsts, kurā neiztikt bez teatrāliem Hitlera monologiem, naturālām skalpēšanas ainām un uzmācīga Šosannas pielūdzēja - nacistu kara varoņa - noorganizētas filmas pirmizrādes, kuru apmeklē Trešā reiha elite.... Tarantīno apsēstība ar kino ir atradusi iespēju izpausties arī šajā materiālā. Šosannai ir plāns iznīcināt nacistus seansa laikā - viņas ķinītī ir daudz filmu kopiju, bet filma deg trīs reizes ātrāk nekā papīrs.
Izvērtēt Tarantīno sasniegumus vēsturiskajā lauciņā ir bezjēdzīgi. Viņam ir savi argumenti, kālab Otrais pasaules karš, kālab kino, kālab uz fantastikas žanra robežas balansējošās varoņu izdarības. Ja esat redzējuši neseno Toma Krūza Valkīru, tad salīdzinājumā ar šo Tarantīno ālēšanos Valkīru var uzskatīt par vēsturiskās precizitātes un augstās drāmas paraugu! Amerikāņu kino pēkšņajā masveida aizrautībā ar Otro pasaules karu šis Tarantīno opuss atgādina azartiska puišeļa delverību, kaut Tarantīno, protams, zina, kā servēt savus tradicionālos spēka punktus - mūziku, aktierus (Bredu Pitu un vācu zvaigznes Tilu Šveigeru, Danielu Brīlu), ekstremālas, uz komiskā, jo neiespējamā, robežas balansējošās action ainas. Vajadzētu notikt neprātam, lai Tarantīno tiktu pie festivāla balvas. Taču šī filma ir teju vienīgā (neskaitot Pedro Almodovara un Anga Lī darbus), kas no festivāla konkursa programmas rūkdama aizies kinoizrādīšanā visā pasaulē. Viela pārdomām.