«Klak-klak-klak!» ar mēli noklakšķina māksliniece iesmejoties. Tādējādi viņa stāsta par gleznu Ar vienu klakšķi pie zulu. «Izstāde ir par to, kā lietas ved viena pie otras. Es vienmēr esmu pratusi ļoti labi klakšķināt,» skaidro Anda. «Vēlāk uzzināju, ka zulu valodā ir šādas skaņas, un tad sāku par viņiem interesēties.» Kā tas izskatās mākslas darbos? Ar virtuoziem triepieniem, pamīšus no skaidrām un izsmērētām līnijām veidoti blāvi tumši tēli uz gaišiem audekliem, kas labi sader ar galerijas netīri pelēko betona grīdu.
Tomēr mēģināsim Neizdibināmās takas aprakstīt artikulēti, ņemot talkā mākslinieces rakstīto anotāciju: «Virzības pētīšana - notikumu virknēšanās, secība, norišu savienošanās, pēc tam izjukšana, galu galā pārveidošanās un turpināšanās - ir šīs izstādes pamattēma un mans radošais pētnieciskais lauks. Izstādes darbi ir kā no milzīgās Plūsmas piefiksēts mazs fragments. Virzības trajektorijas dažādos līmeņos, caur nejaušu mirkli, gultu, zīmīgu sapni, kādu ierastu ikdienas maršrutu, kad domu virzība sajūk ar paša spertajiem soļiem. Lielā un maznozīmīgā robežas kļūst neskaidras. Katrs nākamais solis ir kā turpinājums, vienmēr pastāv iespēja pārmaiņām un izrāvienam - vienalga, realitātē vai iedomās.»
Pārāk abstrakti? A. Lāces darbi ir gana konkrēti - viņas izpētes galvenais objekts ir cilvēks. Darbos ir astoņi vadmotīvi - teorētiski un sadzīviski, kā arī sapnis, ko viņa nosapņojusi. Starp lielajām gleznām ir nosacītas pārejas - neskaitāmi mazāki darbi. «Tēma jau bija pirms darbiem, es pārdomāju lietu virzību, to daudznozīmīgo attīstību un beigas. Darbi izvērsās tādā kā seriāla veidā un kļuva tik stāstoši, ka vienā brīdī stāstījumu gribējās nojaukt, lai darbi nebūtu pārāk konkrēti. Laiks, kurā strādāju pie izstādes, bija fiziski mierīgs, taču virzība notika prātā,» Anda stāsta.
Tēlos netrūkst drāmas - cilvēka vienpatība, simboliski sapņi, konfrontācija -, taču A. Lāce nemoralizē. Māksliniece norāda uz divdomīgo sapni, kas pārtapis darbā. Kāds tēls viņu aicinājis jūrā ar vārdiem: «Nāciet, nāciet, būs patīkami peldēt, jūra ir sakulta karsta.» Kas acumirklī licies laipns aicinājums, pēc tam ieguvis ekoloģiskas katastrofas piegaršu. Cits darbs - Uzbrukums - stāsta par ikdienas gaitām, kad māksliniecei uz ielas kāds mēģinājis uzbrukt. «Cilvēki nesaprata, ko dara,» A. Lāce spriež bez nosodījuma. Vērtējumu neatradīsiet arī viņas diskrētajos otas vilcienos.