Decembrī, redzot, kā attīstās diskusijas ap referenduma rīkošanu, man radās ideja, ka ir nepieciešams atrast veidu, kā diskusiju novirzīt mazāk radikālā, vairāk pragmatiskā plāksnē, kurā izskanētu balsis no sabiedrības, neturpinot pastāvīgo šūmēšanos un vēl tālāku spriedzes radīšanu. Jo decembrī, janvārī un februārī - domāju, ka ne tikai man, bet daudziem mūsu sabiedrībā, - sajūta bija tāda, ka ar katru dienu spriedze pieaug, ka viss attīstās uz vēl vairāk radikālu ideju apspriešanu no vienas un no otras puses. Neizskatījās, ka kāds kompromiss tiks atrasts. Iniciatīvas mērķis tātad ir veicināt kompromisu ar pilsoņiem interesantas diskusijas palīdzību. Vispirms atrast idejas caur internetu, izmantojot musuvalsts.lv platformu, tad novest diskusiju līdz publiskām debatām, kas notika sestdien un svētdien, tad tagad dot divas nedēļas sabiedrībai iespēju jaunās idejas vērtēt, balsojot par un pret šajā interneta portālā, rakstot atsauksmes, un tad atkal rīkot diskusijas ar ekspertiem, nevalstiskajām organizācijām, politiķiem, lai mūsu atrastos desmit priekšlikumus varētu apkopot ziņojumā. Diskusija ir kanāls, lai mēģinātu palielināt pragmatismu un kopēju risinājumu meklēšanu pretstatā viedokļu izkliegšanai, neieklausoties citu viedokļos un nemēģinot atrast jebkādus risinājumus šajā situācijā, kādā mēs esam - arī tagad pēc referenduma rezultātiem.
Esat jau izkristalizējuši desmit svarīgākos priekšlikumus sabiedrības saliedēšanai. Kādi ir galvenie no tiem?
Vislielākais atbalsts ir valodas apgūšanai jau bērnudārzā, kuru atbalsta 98% diskusijas dalībnieku. Visvairāk atbalstīto jautājumu ir saistīti ar valodas apgūšanas iespējām, arī latviešu valodas stiprināšanu, kopīgiem kultūras projektiem, sadarbības projektiem. Darba lauks tam, ko cilvēki atzinuši par darāmām lietām, ir plašs - jautājumi nav tikai par valodu un pilsonību.
Vai jautājums par valodas apgūšanu bērnudārzā ir jautājums par pāreju uz bērnudārziem tikai latviešu valodā?
Nē. Tā ir mūsu metodes burvība, ka mūsu debatēs piedalās dažādu tautību cilvēki, arī nepilsoņi, un, protams, cilvēki, kuriem pašiem ir bērni un kuri zina, kas bērnudārzos notiek. Uzsvars vairāk ir uz to, ka jāakcentē latviešu valodas mācīšana ne tikai stundās, bet arī rotaļu un praktiskas komunikācijas prasmju mācīšanās veidā, lai mazais bērns ne tikai būtu pāris vārdiņu apguvis, bet būtu gatavs skolai, kurā daļa apmācības jau notiek latviešu valodā. Mums pašlaik šķiet, ka netiek darīts pietiekami, lai bērns apgūtu valodu laikā, kad to apgūt ir visvieglāk - jau pirmsskolas vecumā. Būtiski ir priekšlikumi par bezmaksas latviešu valodas apmācību, par tālmācības iespējām, apgūstot latviešu valodu caur internetu. Bet tie ir priekšlikumi, kas vairs neattiecas uz bērnudārzu, protams, bet uz jau pieaugušiem cilvēkiem. Topa ideja priekšlikumos ir bezmaksas latviešu izglītības iespēju palielināšana.
Sacījāt, ka šī diskusija sākās ar jūsu personisko iniciatīvu. Taču tai vienlaikus ir pieklājīgs finansiālais atbalsts. Kā to piesaistījāt?
Tiklīdz iniciatīva guva centra direktores un citu darbinieku atbalstu, to atbalstīja mūsu ilgadējais partneris, kuru mēs uzrunājām pirmo un uzreiz guvām akceptu - tā bija Eiropas Komisijas Latvijā pārstāvniecība. Kad guvām atbalstu idejai no valsts augstākās amatpersonas - jo Valsts prezidents izprot, ka ir vajadzīgs nepolitiskais atbalsts integrācijas diskusijai, - gājām un runājām ar daudziem Latvijā strādājošiem uzņēmējiem. Uzsvērām, ka šis ir mūsu mājasdarbs, ka mums ir svarīgs Latvijā strādājošu uzņēmēju atbalsts, jo ne jau tikai ārzemniekiem vajadzētu interesēt Latvijas sabiedrības integrācijas jautājumi. Protams, mēs domājām, kā iegūt lielāku atbalstu no citiem mūsu ilggadējiem donoriem - mēs līdz šim vairāk esam strādājuši ar starptautiskajām organizācijām un vēstniecībām. Ceļš, kā gūt atbalstu no šiem partneriem, mums ir daudz labāk zināms nekā ceļš pie uzņēmējiem. Tomēr šajā gadījumā nolēmām, ka, ja ejam tikai ierasto ceļu, tad it kā parādām, ka integrācija interesē ārpasauli - ka integrācijas problēmas interesē ASV vēstniecību, citas vēstniecības, interesē Sorosa fonda programmas, bet pašiem mums nekādu problēmu nav.
Vai ārzemnieku skatījums uz Latvijas integrācijas problēmām caurmērā atšķiras no latviešu skatījuma uz integrācijas jautājumiem?
Pēdējā laika debates, arī tikšanās ar Latvijas uzņēmējiem manī ir radījušas pārliecību, ka sajūta, ka kaut kas ir jādara, mums ir līdzīga. Uzskats par to, kas ir cēlonis tam, ka mums ir šīs problēmas, var atšķirties. Man pašai liekas, ka daudzām problēmām kājas aug arī neatkarības pirmajos gados. Piemēram, tie ir neatkarības atgūšanas procesā radītie solījumi par automātisko pilsonību, bet pēc tam pārdomāšana. Vienlaikus šajā laikā bija politiķi, kas daļai sabiedrības sacīja - neuztraucieties, mēs tūlīt nāksim pie varas un būs visiem automātiskā pilsonība. Bija cilvēki, kuri sacīja, ka nav jēgas mācīties latviešu valodu, jo mēs tūlīt nāksim pie varas un viss paliks pa vecam, mēs nepieļausim šo «netaisnību» - latviešu valodas mācīšanos. Daudzām šīm lietām ir gara vēsture. Tikai tad, kad notika šis referendums, sapratām, ka šī problēma ir tik liela - ka kaut kas ir jādara. Vienlaikus domāju, ka pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas pārmaiņu traumas, nesaprašanās un bažas par to, kas būs, bija daudz lielākas nekā šodien. Daudzas lietas ir pagājušas uz priekšu un attīstījušās, bažas atrisinājušās. Latviešu valodas zināšanu līmenis sabiedrībā ir ievērojami pieaudzis - daudz vairāk cilvēku runā latviski nekā pirms divdesmit gadiem. Latvijas pilsonība ir vairāk cilvēkiem nekā tolaik. Sabiedrība šodien ir daudz vairāk gatava saliedēties. Nav jau tā, ka viss ir bijis tik ļoti «garām», ka tagad ir pilnīgs krahs. Tomēr ir acīmredzami, ka politiķi nespēj risināt šos saliedētības jautājumus, tieši tāpēc arī nāca mūsu iniciatīva. Ir ļoti svarīgi radīt citu sabiedrības piedāvājumu, lai politiķiem nebūtu tik ļoti interesanti ekspluatēt etniskos jautājumus tādā veidā, kā tas līdz šim ir ticis darīts arī labējas, nacionālistiskas politikas ietvaros, kurā bieži radās radikāli priekšlikumi.