Bet vispār jau nekā daudz, uz ko skatīties, darbos nav, vismaz - nekā priekšmetiska, uzmanību saistoša. Tāpēc nevilšus sāc pamanīt visādus sīkumus - te, lūk, ar krāsu nenoklāts punktiņš. Te gleznai pielipis vilnas dzijas pavediens, maza spalviņa. Un tad piepeši nobrīnies, cik tie radiatori pie sienas ir aktīvi, cik izteiksmīgi bola acis kontaktligzdas. Un kādā vispār krāsā ir galerijas grīda.
Krēslas stundas
Māksliniece par izstādi stāsta, ka vēlējusies radīt telpu, kurā cilvēks, brīvs no ārējiem kairinājumiem, paliek pats ar sevi. Savā ziņā darbi patiešām ir neuzbāzīgi un «minimāli», taču vienlaikus arī ļoti piesātināti un blīvi. «Vasarā un rudenī mēs piesūcamies ar krāsām, vajag nelielu atslodzi,» stāsta Tatjana Krivenkova. Laikā, kad acs atmiņā vēl pavisam svaigi sniega nospiedumi, darbos ietvertās tonalitātes ir saprotams turpinājums tam, kas pašreiz notiek visapkārt, tikai, kā jau mākslā ierasts, - saliekot citus akcentus. Apgaismojums ir mainījies, atslodze varbūt arī ir vērojama, taču ne pārdzīvojuma intensitātes ziņā.
Izstādē apskatāmā darbu sērija ir tapusi tieši galerijas Māksla XO telpām, lai arī, kā atzīst māksliniece, rezultāts tomēr bijis pārsteidzošs - izrādījies, viss izskatās nedaudz citādi, nekā gaidīts. Interesanti, ka dabiskā gleznošanai un gleznu uzlūkošanai vispiemērotākā gaisma ir taču tik mainīga, un Tatjanas Krivenkovas darbi ir pateicīga darba virsma šīm plūstošajām gaismas straumēm, kas nekad nestāv mierā. Zinādama izstādei nolikto laiku, māksliniece to veidojusi tieši tādām nepārtrauktās krēslas stundām, kuras skaita aizejošā rudens dienas. Skaita gan nedaudz ačgārni: Viens, Septiņi, Divi, Divi x divi, Pieci, Seši. Tie ir darbu nosaukumi un secība, kādā darbi sarindoti, par atskaites punktu ņemot nevis loģiku, bet gleznu un telpas mijiedarbībā radīto gaismas ainavu. Protams, tā ir diezgan netverama un smalka lieta, poētiska, introverta un klusa.
Zvaigznāji un kartes
Lai raksturotu nosaukumā ietverto parādību - gaismas piesārņojumu -, parasti runā par tās plašāk zināmajām sekām - situāciju, kad naktī skaidrās debesīs pilsētās un lielu rūpniecisku objektu teritorijās nevar redzēt zvaigznes. Tātad pārāk daudz gaismas var būt kaut kas slikts - prozaisks, bet arī paradoksāls apgalvojums, ņemot vērā tradicionālo vērtību sistēmu, kas gaismu interpretē kā atklātību, gudrību, zināšanas, uzvaru u. tml. Savā ziņā var teikt, ka gleznot, it īpaši tā, kā to dara Tatjana Krivenkova, tas ir, laikietilpīgi, lēni, skrupulozi, - tas mūsdienās ir savdabīgs žests attiecībā pret jaunajām digitālajām (un citām) tehnoloģijām, jo gleznieciskajā triepienā patiešām ir kaut kas teju arhaisks.
«Kad cilvēkam zūd ārējie orientieri, piemēram, zvaigznes, viņu atstāj arī stabilitātes izjūta. Lai to atjaunotu, jāmeklē orientieri sevī,» māksliniece skaidro izstādes nosaukuma izvēli, kas acīmredzot ir balstīta arī kādā subjektīvā pieredzē. Viņas gleznas - nenoteiktie krāsu laukumi, kas tikko manāmi pāriet no vienas gradācijas otrā, - tās varētu būt gan debesis, kuras zvaigznes ir pametušas, gan šo iekšējo meklējumu karte.
Lai arī izstādes anotācijā teikts, ka mākslinieces daiļradē «neskaitāmi vienas krāsas meklējumi (..) ir piemeklējuši balto», es drīzāk ieraudzīju, cik rūpīgi katrā darbā Tatjana Krivenkova ir strādājusi, lai parādītu, ka tādu tīru, nepiesārņotu krāsu nemaz nav. Ak, tas būtu pagalam garlaicīgi tagad piesaukt Platonu un spriest par idejām un ideālo pasauli. Interesanti drīzāk ir tas, ka atkarībā no diennakts laika un laikapstākļiem katrs izstādes apmeklētājs ieraudzīs nedaudz atšķirīgu izstādi. Gaismas piesārņojums - galu galā tā ir jauka metafora, kas izsaka, cik lielā mērā mākslas darba uztveri nosaka ne tikai katra skatītāja «saprašanas trokšņi», bet arī apstākļi, ko nespēj ietekmēt ne darba radītājs, ne vērotājs, ne kāds, kurš vēlāk par to uzraksta dažas rindas.