Kaut kur fonā tradicionāli plūcās KNAB vadītāji (šķiet, vienīgā pieminēšanas vērtā nianse bija aizvien piesardzīgā Loskutova nostāšanās pret savu bijušo vietnieci Strīķi). Ja sasprindzināja dzirdi, varēja saklausīt kārtējo premjera un ekonomikas ministra apmainīšanos ar dzēlībām (elektroenerģijas tirgus jautājumi). Ierastā dūkoņa ap valsts budžeta projektu, kas pēc saturīguma pielīdzināma laikapstākļu apspriešanai, - slikti, var jau pieciest, var būt vēl sliktāk. Jo, piemēram, brīnīties par ZZS paziņojumu, ka apvienība tomēr neatbalstīs budžeta projektu, ir tikpat saprātīgi, kā šķendēties par lietainu laiku rudenī.
Rozīnītes politiskajā mīklā
1. Līdz ar to par pagājušās nedēļas interesantāko personāžu jānosauc tieslietu ministrs. Bordāns arvien bijis savrups spēlētājs, tas arī formāli ir saprotams - lai gan valdībā viņu deleģējusi Nacionālā apvienība (NA), ministrs pieder pie organizācijas Demokrātiskie patrioti, kas turklāt signalizē, ka vēlēšanās startēs atsevišķi. Nepārspīlēsim arī t. s. maksātnespējas administratoru grupējuma ietekmi uz NA. Tomēr Bordāna izstrādātie grozījumi šīs profesijas regulējumā ir tik nepārprotami aprakstāmi kā «viss, pret ko administratori ir iebilduši», ka ministra patstāvīgums, pat savā ziņā apzināta tā uzsvēršana atsvaidzina Latvijas politikai raksturīgo čomiskumu.
Protams, šādus patstāvīguma demonstrējumus var tieši saistīt ar jau pieminēto vēlmi startēt uz nākamo parlamentu atsevišķi, attiecīgi nepieciešamību pozicionēties. Tomēr šoreiz liela nozīme ir Bordāna personībai. Savulaik iepazīstoties ar vēl topošā ministra mājaslapas saturu, iespaids par šo austrumu cīņu fanu veidojās, teiksim tā, pretrunīgs, tomēr nenoliedzami tas ir cilvēks ar savu skatījumu.
Zināmā mērā Bordānam blakus var likt Saeimas neatkarīgo deputāti Siliņu, kura plašākai publikai pazīstama kā tā sliktā sieviete, kura vēlas apgrūtināt dzīvi mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem. Pagājušajā nedēļā Elīnas kundzes gatavība izpelnīties sašutumu sasniedza jaunu līmeni, viņai ierosinot paaugstināt algas ministriem.
Iebildumi pret Siliņas iecerēm palielināt mikrouzņēmuma nodokļa likmi labi zināmi, neatkārtosim. Mazliet gan dīvaini, ka šajās debatēs kautri klusē uzņēmēji, kuri paši sūkstās par situācijām, kad konkurenti, izmantojot mikrouzņēmuma regulējumu, spēj piedāvāt zemāku cenu, zināmā mērā patiešām kropļojot tirgu. Lai kā arī būtu, Siliņas iniciatīva - norādot, cik minimāls ir mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju pienesums sociālajam budžetam, - aktualizēja jautājumu par nākotnē briestošām fundamentālām nepatikšanām. Proti, nodokļa pozitīvā ietekme uz ekonomiku krīzes vai stagnācijas laikā ir skaidra, bet jautājums ir, kas šiem cilvēkiem palīdzēs savilkt galus kopā vecumdienās vai kādu neveiksmīgu dzīves periodu gadījumā.
Īsi sakot, no Reformu partijas saraksta ievēlētā Siliņa ir interesants aktieris uz politiskās skatuves, tikai, cik noprotams, viņa atkārtoti kandidēt negatavojas un, iespējams, politiku pamet.
Taču nekur prom neiet trešais personāžs Latvijas politikā, kas raksturojams kā daudzsološs un tādēļ vērā ņemams. Runa ir par zemkopības ministri. Lai arī amatam Straujumu nominēja Vienotība, viņa ir bezpartijiskā un vienlaicīgi Ministru kabineta locekle ar viskonstruktīvākajām attiecībām ar savu nozari. Lai gan lauksaimniecība un tajā strādājošie ir ne mazāk sarežģīta un «dusmīga» nozare kā, piemēram, medicīna vai izglītība, Straujuma pamanījusies bez skaļiem paziņojumiem fonā nodrošināt nozarē pragmatiski darbīgu noskaņojumu.
Arī pagājušajā nedēļā Zemkopības ministrija bez lieka trokšņa - paturam prātā līdz vārīšanās pakāpei nonākušās debates par termiņuzturēšanās atļauju (TUA) tirdzniecību - veiksmīgi virzīja priekšlikumus par zināmiem aizsargmehānismiem lauksaimniecības un mežu zemes tirdzniecībā, būtībā pasargājot šos aktīvus no ievilkšanas TUA marasmā.
Īsi sakot, Straujuma droši ierindojama tajā amatpersonu kategorijā, par kuru saka: «Mēs par viņiem vēl dzirdēsim.»
Samocīts rezultāts
2. Kā jau varēja prognozēt, t. s. kompromiss jautājumā par TUA neapmierina nedz NA, nedz tās oponentus - no šī viedokļa parlamentārās opozīcijas pārmetumi Saeimas plenārsēdē pagājušajā nedēļā, apspriežot grozījumus Imigrācijas likumā, bija saprotami. Tā teikt, tikmēr mudžināja un slīpēja, ka nav skaidrs, vai iznākums vispār kaut ko reāli ietekmēs - vienā vai otrā virzienā. Diemžēl nav arī pamata piekrist tiem optimistiem, kuri pauda - ar kaut ko TUA regulējuma sakārtošanā bija jāsāk, vēlāk to papildus uzlabos. Priekšvēlēšanu gadā tas diez vai ir iespējams. Visā šajā epopejā - strīdoties par sliekšņiem, kvotām utt. - diemžēl nepietiekama vērība tika un tiek pievērsta Latvijas drošības iestāžu atzinumam, ka tās faktiski nespēj kontrolēt valstī caur TUA iepludināmās naudas izcelsmi. Ja tā, tad vairs nav lielas nozīmes, vai runa ir par 50, 100 vai 200 tūkstošiem eiro. Citiem vārdiem sakot, TUA problēma ir atklājusi - banku sektora gadījumā ir pamats cerēt, ka kaut kāda kontrole FKTK personā ir, taču kopumā problēma, ar kuru saskaras visa mūsdienu pasaule, - grūti izsekojamas naudas plūsmas - attiecas arī uz mazo, it kā nomaļo Latviju.
Tomēr apzīmējums «samocīts rezultāts» šajā gadījumā vairāk attiecas uz valdības lēmumu pagājušajā nedēļā kļūt vēl laipnīgākai pret dažādiem papildu finansējuma priekšlikumiem nākamā gada budžetam. Izskatījās, ka premjers un finanšu ministrs atkāpjas no vienas aizsardzības līnijas uz nākamo, lai pamestu arī to. Sākotnēji runa bija par iespēju kaut ko papildus piešķirt dažu miljonu apmērā, bet nu jau runa ir vismaz par septiņiem miljonu latu. Tiek apgalvots, ka mēs to varam atļauties, jo būšot labāki, nekā iepriekš plānots (interesanti zināt, kas vienu divu mēnešu laikā tik būtiski mainījies), nodokļu ieņēmumi. Jācer, ka valdības piekāpības pamatā nav pagaidām, protams, neizpaužama nojausma, ka inflācijas līmenis nākamgad būs augstāks nekā pašlaik oficiāli prognozētais (tas tiešām nodokļu ieņēmumus palielinātu).
Jebkurā gadījumā runa nav par to, ka šāds devīgums būtiski apdraudētu ekonomisko stabilitāti nākamgad - premjers un Vilks to nepieļautu. Runa ir par nelāgas prakses nostiprināšanu: naudas prasītāji zina, ka vajag tikai valdību «paspaidīt» un nauda, ja ne pilnā pieprasītajā apmērā, tad kaut daļēji, «atradīsies».
Nevar būt populārs 24 stundas diennaktī
3. Lai cik skaļš, strīds par biļešu cenām Rīgas sabiedriskajā transportā pašus rīdziniekus uztrauc krietni mazāk nekā citās pašvaldībās dzīvojošos vai galvaspilsētas vadītāju politiskos oponentus. Taču pagājušajā nedēļā kļuva skaidrs, ka Rīgas domei būs jālemj par jautājumu, kas it kā ir specifiskāks, toties tieši skar - nelāgā nozīmē - pilsētnieku intereses. Runa ir par izglītības iestāžu skaitu Rīgā un nepieciešamību to pārskatīt samazināšanas virzienā.
Taisnību sakot, nekā skandaloza te nav. Par spīti dažādām atbalsta programmām un Rīgas pievilcībai, demogrāfijas tendences ir nepielūdzamas, tāpēc nav jābrīnās, ka pat relatīvi turīga pašvaldība «nepavelk» infrastruktūru, kas domāta citam (lielākam) iedzīvotāju skaitam. Tas vienlīdz attiecas uz skolām, ūdensvadiem vai ielu segumiem. Vai nu no kaut kā ir jāatsakās, vai arī jāiegūst papildu nauda pašreizējās infrastruktūras uzturēšanai. Līdz ar to - lai cik nepatīkams šis lēmums būs konkrēto skolu un bērnudārzu audzēkņu vecākiem - neko aplamu pašvaldība nedara.