Stilīgs un mīļš bariņš
Saulainā atvasaras dienā Garkānu skaistajā mājā Pierīgā aizgūtnēm un skaļi iepazīstamies ar ģimenes mīluļiem. Kad sarunājamies, Vudijs, Ķirbis, Maksis un Alise sagulst ap mums, kaut durvis uz plašo dārzu ar pasakaino skatu uz Daugavu ir vaļā. Spodra Garkāne smej: «Īstenībā tās ir aplamības, kad saka, ka sunim vajag teritoriju. Vasarā strādāju dārzā, un visa varza ir pie manis, kad esmu mājās, atkal viņi ir ap mani. Suņiem vajag cilvēku. Suns dzīvoklī tup uz palodzes, skatās pa logu un ir laimīgs, jo viņam ir saimnieks un māja. Cilvēki atrunājas, ka viņiem par mazu dzīvoklis, lai turētu suni, bet īstenībā viņi baidās ziedot savu komfortu. Taču, kad paņem suni un sajūti mīlestību, kuras nekad nevar būt par daudz, tad saproti, kāda tā ir laime, ka esi par kādu parūpējies. Vakarā vīrs skatās televizoru, suņi ieraušas viņam blakus, un Armands nedzen viņus projām. Tā ir mīlestības enerģijas apmaiņa. Dizaina žurnālos ir skaisti interjeri un skaisti suņi, bet kāpēc nevar būt tāds stilīgs un mīļš bariņš no ielas?»
Bariņš tiešām ir lustīgs. Lūk, uz pakaļkājām apsēdies Ķirbītis. Ne īd, ne smilkst, vienkārši skatās. «Ķirbīti paņēmām patversmē. Braucām pēc cita sunīša, bet tas jau bija aizrunāts, un izveda mums klibo Ķirbīti. Patversmē viņu pat nevakcinēja, jo domāja - kas tādu ar trim kājām ņems? Nu mums ir mīļš, dauzonīgs delveris.»
Kokerspanielu Vudiju mirušā mīluļa Artūriņa vietā Garkāniem uzdāvināja kolēģi. Vudijam inteliģences mazliet vairāk, tomēr viņš esot tāds izlaists memmesdēliņš.
Melnulis Maksis atnāca kā vējš, uzradās pie mājas nez no kurienes. Tika meklēti saimnieki, bet bez rezultātiem. Tā arī palika šeit. Sākumā Maksis gājis pāri galdiem un krēsliem. «Klājam Mātes dienas brokastu galdu, atliek aizgriezties, Maksis jau uz galda, tiesā ēdienus,» stāsta Spodra, «rokdarbnieks, visās segās un pārklājos izgrauza tādus akurātus caurumus, un pats nelaimīgs, ka nav varējis atturēties no blēņām.»
Savukārt suņu meitenei Alisei ir divpadsmit gadu, viņa atvesta no patversmes Juglā. «Alise mums sākumā grauza visu - kurpes, drēbes, mēbeles. Veterinārārste ieteica atdot uz laukiem vai nopirkt lielo izstādes būri un promejot ielikt suni tajā. Pēc laika, kad izmisums ņēma virsroku, tā arī izdarījām. Beigu galā Alise labprātīgi palika būrī, kad neviena nebija mājās. Graušana beidzās pati no sevis, un tagad mums ir zelta suns, eņģelis.»
Vasarā lielajā mājā dzīvo Spodra ar Armandu, abas meitas - Linda un Kerija, znoti un mazbērni. Spodrai prieks, ka visi mīl un rūpējas par dzīvniekiem: «Mazbērni suņus mīļo, visi pa grīdu ņemas, nekā sterila tur nav, un nekā slikta tur arī nav.»
Spodra saka - suņus paņēmuši, jo tiem nebija kur palikt: «Kāpēc lai mēs nepaņemtu? Daudzi aicina palīdzēt, bet varbūt tu pats to vari izdarīt? Visticamāk, cilvēki vienkārši baidās - ak, ko darīšu, ja neatradīšu saimnieku, kur likšu atradeni? Protams, nebūs vairs tik ērti un viegli, bet Dievs tev viņu nolicis priekšā!»
Sliktais raujas malā
Dzīvnieki dara cilvēkus cilvēcīgākus. Tā ir Spodras pārliecība: «Tas nav mans nopelns, ka piedzimu par cilvēku, tā nav viņu vaina, ka piedzima par suņiem. Neviens nezina, varbūt nākamajā dzīvē es piedzimšu par visnesmukāko suni, bet suns par cilvēku. Ja esi cilvēks, nepaej garām nelaimē nonākušam. Nesaki - ak, gan jau kāds cits palīdzēs! Bet - kāpēc ne es?»
Spodrai ir vienkāršas atziņas: «Jubilejās un svētkos cits citam vēlam laimi, bet kas ir tā lielā laime? Visa ģimene kopā brokastojam, suņi ir ar mums, viņi arī ir mūsu ģimenes locekļi - tā ir laime. Ar bērniem uzspēlējam muciņloto, atkal visi esam kopā, un tā ir laime! Bērni mudināja, uzšuvām paklājiņus suņu patversmēm un aizvedām sunīšiem. Mums visiem prieks. Lindas draudzenei mājas pagalmā pieklīda rotveilers, viņa to nevis padzina, bet gan pabaroja, pa nakti izguldīja garāžā, un no rīta atradās saimnieks. Ziemassvētkos sarīkojām Rūķu ballīti, sanāca kopā mūsu draugi, organizējām pašdarināto dāvanu tirdziņu. Pēc tam par iegūto naudu furgonu ar barību aizgādājām uz Slokas, Līču un Juglas patversmēm. Forši, ka cilvēki, palīdzot citiem, uztaisa prieku sev. Znots nepabrauc vienaldzīgi garām uz ielas notriektam sunim, un es lepojos ar savu znotu. Braucot ar Lindu pie mammas uz Saulkrastiem tumšā 25. decembra vakarā, ieraudzījām uz ceļa sabrauktu stirniņu. Māsa sazvanīja, sagaidījām veterinārārstu, kurš stirniņu iemidzināja, jo nebija dzīvotāja, bet viņu arī neizšķaidīja pa ceļu. Patversmē Labās mājas Astrīda Kārkliņa visu dzīvi ziedojusi dzīvniekiem, katru dienu izlaižot caur sirdi daudzas sāpes. Es tā nevarētu, bet es mudināju vīru palīdzēt patversmes celtniecībā, un mums abiem prieks, ka spējām to izdarīt. Cilvēki kļūst arvien labāki, līdzjūtīgāki, atvērtāki, un, jo vairāk būs labā, jo sliktais rausies malā. Palīdzi tu, un palīdzēs arī citi, un mums visiem kļūs labāk dzīvot.»