Tiesa, gan Pencis, gan Rīgas mērs Ušakovs atzina, ka drošības pasākumi veikti ar pieckāršu rezervi. Iemesls - ja notiktu sprādziens, viela, kas veidotos, būtu nāvējoša cilvēkam. Piebilde - cilvēki, kas atradās vistuvāk briesmām, par draudiem uzzināja no TV rīta ziņām, nevis naktī, kad avārija notika.
Un tāpēc tagad vismaz ar desmitkāršu atbildības rezervi ir jānovērtē ne vien tas, kas vakar notika un varēja notikt, bet viss, kas jelkad teorētiski būtu iespējams Rīgas ostas termināļos, kā arī uz ceļiem, pa kurieni turp tiek transportēta krava. Tas ir loģiski, un, lai kam šobrīd būtu vara Rīgas domē un lai kas vadītu Rīgas brīvostas valdi, amatpersonām ar šo jautājumu būs jānodarbojas. Taču, ņemot vērā, cik liela nozīme Rīgas vicemēra un ostas valdes priekšsēdētāja Aināra Šlesera plānos bija, ir un būs ostas attīstībai (janvārī viņš par to teica: «Mums ir jācīnās ar visiem līdzekļiem»), ļoti iespējams, ka jautājums, vai ostas kravas nesāk apdraudēt cilvēku dzīvību, varētu tikt uzdots arī otrādi - vai cilvēku dzīvība nesāk apdraudēt ostas kravas?
Šlesers kopš 2004.gada tiek dēvēts par Rīgas brīvostas robežu maiņas autoru. Atcerēsimies, ka robežu maiņa, kas bija izdevīga ar toreizējo satiksmes ministru Šleseru saistītajam SIA Jaunrīgas attīstības uzņēmums, ostas teritorijā iekļāva visu Kundziņsalu un tās apdzīvotajai daļai piešķīra «turpmākas izpētes» statusu. 2008.gada janvārī Satversmes tiesa, atzīstot izmaiņas brīvotas teritorijā par valsts pamatlikumam neatbilstošām, uzdrošinājās Šleseru aizskart tā, ka viņš solījās domāt par Satversmes grozīšanu. Ostas (un acīmredzot Šlesera) biznesam traucēja 115.pants, kas nosaka, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli, un rūpējas par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Toreiz lieta ST tika ierosināta pēc Koalīcijas dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai pieteikuma, jo attiecībā uz ostas teritoriju netika veikts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, bet ostas teritorija robežojās ar īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Šlesera dusmas izpaudās virknē tagad jau slavenu citātu, piemēram, «Vai tiešām putniem nav, kur pavadīt savu brīvo laiku, kad atgriežas no siltajām zemēm?». Taču cilvēku, kurš atļāvies visādi izrunāties par putniem un dabas aizstāvjiem (piemēram, vēl šogad Šlesers aicināja uz cīņu «pret tiem muļķiem un stulbeņiem, kuri grib aizsargāt kādus tur putniņus, kuru mums tāpat ir bezjēgā»), līdz šim varēja pat uzslavēt par verbālo atturību attiecībā uz Kundziņsalas iedzīvotājiem, kas viņam un ostai acīmredzot traucēja varbūt pat vēl vairāk. Varbūt tāpēc, ka par cilvēkiem, kuru mājas un tātad dzīve garus gadus atradās «turpmākās izpētes» statusā, viss bija jau izlemts. Vajadzēja vien paciesties un sagaidīt pareizo brīdi, jo Satversmes 115.pants vēl nebija pārrakstīts. Un arī tiesībsargs kritizēja Kundziņsalas iekļaušanu ostas teritorijā pret tur dzīvojošo cilvēku gribu un atzīmēja, ka ilgstošais «izpētes statuss» salas apdzīvotajai teritorijai pārkāpj iedzīvotāju cilvēktiesības.
Kopš vakardienas, 23.jūlija, kad Kundziņsalā Baltijas konteineru terminālī notika nekontrolējama bīstamas ķīmiskās vielas reakcija, būtu jāuzskata, ka «izpēte» šajā apdzīvotajā vietā beigusies, un jāsecina, ka osta ir pienākusi par tuvu cilvēku mājām, turklāt kravas, kas tajā tiek pārkrautas, ir pārāk bīstamas.
Taču Šlesera pirmie paziņojumi šai sakarā ļauj domāt, ka nu tikai viss sāksies, jo vicemērs jau izsakās arī par Kundziņsalu. To, ka avārija notikusi tieši tur, viņš uzskatot par veiksmi. No šīs vietas lielākā daļa pilsētas tiekot norobežota ar ūdeni. Ar šo tā kā būtu saprotams, ka tā mazākā vai salīdzinoši pavisam mazā Rīgas daļa, kas atrodas uz salas, būtu norakstāma. Un zilskābe, kurā pārvērstos Daugavas ūdeņi, ja tajā ieplūstu 20 tonnas acetona ciānhidrīna, tāpat kā tas, kas notiktu ar tiem, kas ar šo indi saskartos, jau arī laikam neskaitās. Tiesa, Šlesers atzīst, ka «tomēr pēc šī gadījuma būs jāaktualizē jautājums par iedzīvotāju drošību». Kā? Tā: «Rīgas domei būtu jāpārskata jautājums par iespējām piedāvāt Kundziņsalas iedzīvotājiem citus mājokļus.» Esot jādomā, vai iedzīvotāji ir gatavi šajā teritorijā dzīvot «vienmēr un mūžīgi». Bet apgalvojums «Ja cilvēku izvēle būs dzīvot ostas teritorijā, tā būs viņu suverēnā izvēle, jo mēs nekādā gadījumā cilvēkus piespiedu kārtā nevaram no turienes kaut kur pārlikt dzīvot citā vietā» un Šlesera pārliecība, ka «Rīgas osta atrodas ideālā vietā», kopā pilnīgi noteikti jau izklausās pēc ultimāta - blakus zilskābei vai prom. Taču ir vēl viena iespēja - Rīga un Daugava bez indēm, bez bīstamām kravām. Vakar notikušais un, par laimi, nenotikušais liek to vēlēties konkrētāk nekā jelkad līdz šim.